Zīmulis rokā kopš bērnības
Aigars Lapiņš: – Tas, ka es zīmēju, noteikti ir manas mātes pirksts. Viņa mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un strādāja Siguldas Lauktehnikā par mākslinieci noformētāju. Tātad, no vienas puses, tie varbūt ir gēni, bet varbūt nozīme bija tam, ka man, kopš es sevi atceros, vienmēr pa rokai ir bijis papīrs un zīmuļi.
Un tā, lai ko es dzīvē darītu, vienmēr esmu arī zīmējis. Skolā – Siguldas Valsts ģimnāzijā – burtnīcu aizmugures un pēdējās lapas vienmēr bija apzīmētas. Ja citi vairāk turējās pie fizikas un ķīmijas, es vairāk interesējos par dzīves tēlaino pusi.
Vēl no bērnības atceros žurnālu "Dadzis". Mājās bija arī dažādas karikatūru grāmatas, kādas jau nu padomju laikos bija pieejamas. Redzēju, kā uz pasauli tā kā drusku komunistiski skatās Herlufs Bidstrups un Žans Effels, patika ilustratora Jozefa Ladas zīmējumi grāmatā par kareivi Šveiku, bet no latviešiem – Imants Melngailis.
Tagad, ar zīmuli rokā, es izbaudu karikatūras tapšanas procesu. Tās top, balstoties manās izjūtās, tajā skaitā paša saprašanā par to, kas ir smieklīgi un kas nav. Tiesa, humora izjūta cilvēkiem atšķiras. Bērniem nešķiet smieklīgi tas, par ko smejas pieaugušie. Turklāt visiem jau tāpat neizpatiksi, un man arī nav tāda mērķa, jo, kā jau teicu, zīmēšana ir tāds personisks pasākums vairāk savam priekam. Protams, ir patīkami, ja arī citiem patīk tas, ko esmu uzzīmējis.
Doma par karikatūrista profesiju
– Īsti neatceros, vai tikai man kādu brīdi bērnībā nebija ideja par karikatūrista profesiju... Bet tas bija ļoti sen. Doma, ka karikatūrai varētu pievērsties nopietnāk, man radās vēlāk, kad "Lauku Avīze" 90. gados izsludināja karikatūru konkursu un es tur patrāpījos starp labākajiem. Tad kādu laiku sekoja sadarbība ar atjaunoto "Dadzi".
Tagad gan man tāda mērķa – kļūt par profesionālu karikatūristu – nav. Taču zīmēšana – tā ir nodarbošanās, pie kuras vienmēr varu atgriezties, gūstot no tās prieku.
"Negribu nevienu tīši aizvainot"
– Tagad, kā redzams, karikatūrists var izrādīties bīstama profesija. Taču es pēc dabas esmu stipri miermīlīgs. Kā jau uz sevi vērstam tipam, man nepatīk, ja mani kāds aiztiek, pats arī nevienam īpaši uzbrukt negribu un zīmēju sev tuvas sadzīves tēmas, iespaidojoties, piemēram, no latviešu karikatūras klasiķa Gunāra Bērziņa.
Lai gan arī manās karikatūrās ir iesprucis pa kādam mācītājam, domāju, ka nav labi smieties par kāda cilvēka svētākajām jūtām vai reliģiju, ar to domājot, piemēram, pravieša Muhameda zīmēšanu. Protams, to var darīt, bet man nekad nav bijusi doma aizskart kādu sabiedrības daļu tā, lai tas cilvēkus uzrunātu personiski un tracinātu. Skaidrs, ka kristietību un islāmu šis gadījums netuvinās, bet radīs tikai vēl lielāku plaisu.
Šādās reizēs es iedomājos: vai karikatūra var mainīt pasauli? Zīmējums, tāpat kā literatūra, kaut kādas pēdas noteikti atstāj, piemēram, liek aizdomāties par kādu konkrētu situāciju, notikumu. Un vēl man šķiet, ka mūsdienās bieži pietrūkst tolerances, pastāv viedokļu nesadzīvošana, kas rada agresiju un saspīlējumu. Tāpēc, man šķiet, ka ar savu darbošanos es varētu vismaz gribēt vairot pozitīvo.
Runājot par politiku, to, kas notiek visapkārt, neredzēt un nedzirdēt nevar. Bet konkrētu politiķu zīmēšana man acīmredzot vēl ir priekšā. Varbūt tas, ka pagaidām necenšos zīmēt politiķus, man nāk vēl līdzi no atmiņām par padomju laiku karikatūrām. Iespējams, ka tas pats tēvocis Sems tur bija labi uzzīmēts, bet patiesībā jau smiekli par to īsti nenāca.
Viss sākas ar zibsni galvā
– Viss sākas ar zibsni galvā – ideju. Tā var atnākt jebkurā diennakts laikā, un tad jau pašas bildes izveidošana ir tikai tehnikas jautājums.
Savukārt konkrētas formulas, kas jādara, lai doma parādītos, man nav. Kad doma parādās, ņemu zīmuli, papīru un zīmēju. Sākumā ar zīmuli izveidoju kontūru, tad ar želejas pildspalvām lieku virsū "miesu".
Mazliet citādi ir tad, ja, piemēram, piezvana no "Rīgas Apriņķa Avīzes" un iesaka karikatūras tēmu. Tad tas ir tāds kā matemātikas uzdevums, kas ir jāatrisina un jāuzliek uz papīra. Atbilde un risinājums ir jāsameklē paša galvā, balstoties uz iekšējām sajūtām un varbūt arī pieredzi, arī paša humora izjūtu.
Ja vēl par idejām, tad internetā gan galva ir jāiebāž ik dienu, citādi ir sajūta, ka kaut kas ir nokavēts, bet no televīzijas gan esmu tikpat kā atteicies. Ir daudz kas cits labāks, ko darīt, nekā sēdēt pie televizora. Mazliet esmu pievērsis skriešanai. Noskrienu desmit kilometrus, un man pietiek. Skriešana savā nodabā palīdz sakārtot domas.
Zīmulis rokā piešķir garšu dzīvei
– Lai gan nezīmēju karikatūras pirmo dienu, personālizstādes man vēl nav bijis. Varbūt kādreiz, bet tāda konkrēta termiņa, kad sarīkot izstādi, man nemaz nav bijis. Es vienkārši negribu saspringt, piemēram, izdomāt un uzzīmēt mēnesī noteiktu skaitu karikatūru un ar laiku sarīkot trīs izstādes. Es pat nedomāju tādās kategorijās, kā būtu, ja būtu, jo tāpat tālāk par atziņu, ka "ja tantei būtu riteņi...", nekur netiktu. Tad jau, piemēram, var domā arī tā: kad man būs nauda, tad tikai es dzīvošu pa īstam. Tā var paiet viss mūžs, dzīves garšu tā arī neizbaudot.
Man dzīvē ir bijuši pat tādi posmi, kad zīmuli nemaz neesmu paņēmis rokā. Bet tad atkal ņemu un zīmēju. Tā ir tāda kā meditācija. Uzlieku fonā mūziku, kas rada emocijas, un zīmēju. Tā kā zīmēšana ir ļoti personīgs process, man patīk tādās reizēs būt vienam pašam, lai neviens neskatās uz rokām.
Galvenais, es to daru pats sevis dēļ, daru to, kas man patīk, un viss pārējais ir pakārtoti. Es zīmētu arī tad, ja mani zīmējumi nevienam nebūtu vajadzīgi, bet, tajā pašā laikā, ja kaut vienam patīk tas, ko esmu uzzīmējis, – tas piešķir darbam citu nozīmi.
