Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pirmo reizi plašākā mērogā ar labu vārdu SIA "Ulbroka” vadītājs Aivars Kokts tika pieminēts jau 2011. gadā, kad Pasaules Dabas fonds viņam piešķīra titulu "Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā”.

"Biju Stokholmā uz apbalvošanas ceremoniju, bet tikai vēlāk pa īstam sapratu, ko nozīmē tāda uzslava,” teic uzņēmējs un atzīst, ka balva par zaļo saimniekošanu daudzkārt rosinājusi piedomāt pie tā, kā gudrāk veikt ikdienas darbus. "Turklāt labam vārdam un cieņai pret citiem dzīvē ir liela nozīme.” Savukārt šoruden Aivaram Koktam tika piešķirts Stopiņu novada Goda pilsoņa tituls.

"Centos neizpostīt priekšgājēju radīto”

Aivars Kokts teic, ka īsti labi nezina, kāpēc novadnieki viņam piešķīruši 2014. gada Goda pilsoņa titulu. "Droši vien par novadā nodzīvoto laiku un paveiktajiem darbiem,” spriež uzņēmējs, kurš sevi par vietējo uzskata jau kopš 1987. gada, kad pēc toreizējā direktora Pētera Vilka uzaicinājuma atnāca strādāt uz padomju saimniecību "Ulbroka”.

"Toreiz pagasts un padomju saimniecība bija cieši saistīti, un Pēteris Vilks visu vietējo infrastruktūru – mājas, skolu – bija savedis labā kārtībā. Kad viņš vairs nebija direktora amatā, tad gan ierastā kārtība pašķobījās. Taču tad nāca 1992. gads, kad atkal viss mainījās. Strādājošajiem iedeva pajas, un kāds tūkstotis dalībnieku mani ievēlēja par valdes priekšsēdētāju. Tā es, kā veterāni teica, jauns un cerīgs cilvēks, pārņēmu jau patukšoto saimniecību.

Nebremzējām tās nozares, kas gāja uz privatizāciju. Piemēram, šeit bija dažas nelielas govju fermas, bet tur vajadzēja zemi, uz kuru pieteicās privātīpašnieki. Vēl bija kokzāģētava, metālapstrādes darbnīca, somu pirts, kas arī tika privatizēta.

Kā inženieris paliku pie mantotajām mehāniskajām darbnīcām. Turpat blakus bija arī cūku ferma. Pāreja iznāca diezgan veiksmīga.

Ir tāds teiciens, ka katra tauta ir pelnījusi tādus priekšniekus, kādi ir paši. Un vietējiem iedzīvotājiem vienmēr ir pieticis prāta par domes priekšsēdētājiem jau kopš 90. gadu sākuma ievēlēt pragmatiski domājošus cilvēkus. Piemēram, pašreizējais priekšsēdētājs Jānis Pumpurs turpina to, ko pirms tam darīja Ilmārs Lūsis. 90. gadu sākumā, pārņemot saimniecību un vēlāk to privatizējot, es vienkārši centos neizpostīt priekšgājēju radīto. Varbūt tā bija mana misija un nopelns,” saka Aivars Kokts.

Smaka un cieņa pret līdzcilvēkiem

Uzņēmējs stāsta, ka viņam piederošais cūku audzēšanas uzņēmums ar 17 500 galvām pēc Eiropas mērogiem būtu neliels un ierindojams kaut kur vidēja lieluma fermu lejasgalā. "Tagad pasaulē būvē fermas, kurās mitinās 25‒30 tūkstoši cūku,” piebilst uzņēmējs.

Bet, runājot par smaku, A. Kokts uzskata, ka tas mūsdienās drīzāk ir savstarpējās cieņas jautājums. "Arī mums Ulbrokā specifiskā smaka, kas savulaik nāca no fermas, cilvēkiem nav pa prātam, bet nekādu priekšrakstu par smakas filtru būvniecību jau man nebija. Vienkārši es pats te dzīvoju, un, ja kaimiņš man saka: "Zini, Aivar, šodien vējš pūš uz manu pusi...”, ja es redzu, ka citiem manis dēļ rodas kaut kādas neērtības, es cenšos darīt tā, lai to būtu mazāk. Ja tā nebūtu, es jau sen kā korķis no pudeles būtu izstumts no šejienes.”

„Vispirms mēs uzbūvējām smakas filtrus, tad sākām ražot biogāzi,” stāsta uzņēmējs. Savukārt biogāzes dēļ esot bijis jāņem zemi, jo, kad cūku mēsli ir izgājuši apstrādi, no kuras iegūst biogāzi, tie kļūst pārāk vērtīgi un aizvieto gan slāpekli, gan citas minerālvielas, kas citādi būtu jāpērk par lielu naudu. Tikuši pie 200 hektāriem zemes Ropažos, kurā iestrādājuši digistātu, un ieguvuši labu graudu ražu. Savukārt gāze aiziet elektrības ražošanai, un vēl pāri paliek siltums.

Ne lēniem soļiem, bet skriešus

A. Kokts stāsta, ka darbs cūkkopības nozarē kopumā ir nenormāla skriešana. "Ja tu dienā nestrādā desmit, pat 12 stundas, skaidrs, ka nekas tur nebūs. Visu laiku jāseko līdzi tam, kāda Eiropas programma atkal ir pieejama. Ja naudu nepaņemsi un neuztaisīsi jaunu kūti vai mēslu krātuvi, tavas produkcijas cena celsies un tu būsi zaudētājs.

Mūsdienās jau neviens vairs uz Latviju cūkgaļu neved. Tieši otrādi. Piemēram, dāņi dzīvo un ražo cūkgaļu šeit. Kāpēc viņi ir šeit? Droši vien tāpēc, ka cilvēki visu laiku meklē kaut ko jaunu. Agrāk brauca uz Ameriku, tagad uz šejieni. Es pats attīstos šeit uz vietas, nepalielinot cūku skaitu,” uzsver fermeris.

Nesen viņš esot bijis lauksaimniecības izstādē Hannoverē. "Tur nodzīvoju veselu nedēļu, un man atkal ir jaunas idejas. Kad tās izdodas īstenot, parādās jauni ienākumi, kurus var investēt jau nākamajā attīstības posmā. Cūku šķirnes visā Eiropā ir vienādas – Landrases, baltā, Pjetrenas un Djurokas. Mums arī tāpat. Cūkas audzējot, tāpat kā mašīnai, ja neuzspiež uz gāzes pedāļa, ātrāk pabraukt nevar. Arī rukšiem, lai tie izaugtu, ir nepieciešama enerģija un pēc iespējas ērtāka vide. Dzīvniekam ir labi tad, ja viņš jūtas labi, neslimo un aug. Bet nekādu ķīmiju barībai klāt neliekam. Cūka līdz 100 kilogramu svara sasniegšanai dzīvo vidēji 160 dienas. Mēs gādājam, lai viņas mūžs, lai arī īss, būtu laimīgs.”

"Un, atkal atgriežoties pie mēsliem, skaidrs, ka Latvijā pareizākais būtu ražot cūkgaļu savam patēriņam, jo ražošana eksportam palielina ne tikai gaļas, bet arī mēslu daudzumu,” teic A. Kokts. "Viens cilvēks pie mums patērē līdz 23 kilogramiem cūkgaļas gadā, bet Latvija sevi nodrošina tikai ar kādiem 60% cūkgaļas. Tajā pašā laikā mūsu fermeri eksportē cūkas uz citām valstīm un dara to tāpēc, ka Latvijā dzīvnieku blīvums ir par mazu. Tas atsaucas, piemēram, uz gaļas pārstrādi, un patiesībā Latvijā pietiktu ar vienu vidēja lieluma Eiropas kautuvi.”

Cik laika paliek ģimenei?

"Mana dzīvesbiedre Anna šeit pat uzņēmumā ir grāmatvede. Nākamgad atzīmēsim 30 gadu kāzu jubileju. Mums ir daudz kopēja, tādēļ kopā strādājam jau 20 gadus. Mājās gan cenšamies par darbu nerunāt,” saka Aivars un, turpinot stāstu par ģimeni, piebilst, ka abi dēli jau ir izauguši. "Vecākais dēls Artūrs pašlaik strādā firmā „DeLaval”, un tā ir ļoti laba starptautiskā pieredze, kas paplašina redzesloku. Jaunākais dēls Andris pērn ieguva maģistra grādu un tagad strādā pie mums. Viņš pēc dabas ir analītiķis, un šobrīd viņa galvenais uzdevums ir uzņēmuma attīstība.

Kad sanāk brīvs laiks, vispirms apceļojam Latvijas skaistākās vietas. Dodam priekšroku fiziskām aktivitātēm. Kopā ar kolēģiem savulaik piedalījos SEB velomaratonos. Kolēģi turpina piedalīties, bet mani tagad aizrauj pārgājieni kalnos. Dēli man uzdāvināja biļeti dalībai "Nordea” maratonā. Atlika patrenēties un 20 kilometrus noskriet.”

Par "cūku būšanām”

Uz jautājumu, kāpēc cilvēki savās nebūšanās bieži vien piesauc cūkas, rukšu audzētājs pasmaida un atzīst, ka daudzi jau nemaz nezina, kāda īsti ir cūkas daba. Tiesa, ne visi apvainojumi esot nepamatoti. Piemēram, cūka savu šņukuru varot iebāzt mēslos, lai tur kaut ko sameklētu. Bet, tāpat kā cilvēkam, viņai nepatīk mitrums un netīrumi, un tā neēdīs sliktu, saskābušu barību. Cūkai nepatīk dzīvot vienai, bet tai ir savs ego un patīk konkurēt pat tad, ja barības ir diezgan.