16.11.2014 10:55

Inčukalna "Goda novadnieks" mācītājs Koktovs: Arī mīlestībai vajag savu svētību

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(4 balsojumi)
Inčukalna "Goda novadnieks" mācītājs Koktovs: Arī mīlestībai vajag savu svētību Jana Bunkus

Jau daudzus gadus Inčukalna novada iedzīvotājiem ir kāda ļoti jauka tradīcija visiem kopā izvēlēt un sveikt tos novada ļaudis, ar kuru devumu var lepoties ikviens. Šogad titulu "Goda novadnieks" saņēma Vangažu baptistu draudzes mācītājs Viktors Koktovs.

Viktors Koktovs kā "Goda novadnieks" tika sveikts svinīgā pasākumā par godu valsts dzimšanas dienai. Koktova kungs ir sniedzis palīdzīgu roku daudziem grūtībās nonākušiem cilvēkiem un spējis garīgi iedvesmot vai ikvienu, tāpat viņš ir ne tikai septiņu bērnu tēvs, bet arī lielisks vecaistēvs vienpadsmit mazbērniem.

"Tituls "Goda novadnieks" ir ļoti augsts novērtējums, un es nedomāju, ka esmu to pelnījis. Par šādu novērtējumu esmu pārsteigts un saku lielu paldies cilvēkiem, kas mani apbalvojuši. Man jau gan šķiet, ka Vangažos ir cilvēki, kas to būtu pelnījuši vairāk," sacīja V. Koktovs. Sarunā ar portālu "Apriņķis.lv" viņš neslēpa to, ka par šādu titulēšanu jūtas mazliet neērti, jo nav radis "zīmēties" un savu ikdienas darbu kaut kā īpaši "afišēt".

Mans novads, manas mājas

Inčukalna novads ir Viktora Koktova mājas kopš bērnības. Vangažos viņš dzīvo jau no trīs gadu vecuma, tur gājis gan skolā, gan sācis darba gaitas pilsētas dzelzsbetona rūpnīcā. Viņš sevi sauc par īstu novada patriotu un teic, ka, lai vai kādi brīnumi un labumi būtu citviet pasaulē, nekur nav tik labi kā mājās.

"Es šeit esmu piedzimis, un šīs ir manas mājas, kurās man vienmēr gribas atgriezties," saka V. Koktovs. Viņš teic, ka savulaik, līdzīgi kā daudzi novadnieki tagad, ir braucis laimes meklējumos uz ārzemēm, taču drīz vien atskārtis, ka gribas mājās, jo bez dzimtās puses vienkārši nevar. "Arī es biju braucis strādāt uz Ameriku, lai nopelnītu, bet man ļoti gribējās atgriezties," atceras V. Koktovs.

Koktova kunga aizraušanās ir fotografēšana, un savulaik vairāk nekā desmit gadus viņš strādāja par fotoreportieri, fotografējot tieši baznīcas un to darbību. "Fotografēt es ļoti mīlu, esmu pat piedalījies vairākās izstādēs. Tagad ar foto mākslu vairs nesanāk tik daudz nodarboties kā agrāk, lai gan pašu aparātu nekur tālu nolicis neesmu un dažkārt fotografēju bērnus," ar entuziasmu stāsta goda novadnieks. Viņš klāsta, ka ar fotografēšanu sācis aizrauties tādēļ, ka dzīvē nav sanācis īstenot kādu sirdij tuvu sapni – kļūt par mākslinieku. "Par mākslinieku nekļuvu, bet fotografēšana ar savā ziņā ir māksla," teic V. Koktovs.

Ne brīdi bez Dieva vārda

Paralēli darba gaitām rūpnīcā un fotoreportiera pienākumu pildīšanai viņš aktīvi iesaistījies Vangažu baptistu draudzē, kas radās 1991. gadā. "Manā dzīvē nav bijis brīžu, kad es varētu dzīvot bez Dieva. Ar Dieva vārdu ir pagājusi gan mana jaunība, gan mana bērnība. Mamma mani jau no mazotnes ir mācījusi paļauties uz Dievu un ņēma uz baznīcu līdzi," saka Vangažu baptistu draudzes vadītājs.

Koktova kungs Vangažu baptistu draudzi vada jau 17 gadus, un tieši viņš bija iniciators Baptistu baznīcas celšanai Vangažu pilsētai, piesaistot gan brīvprātīgos, gan izstrādājot projektu finanšu iegūšanai. Tomēr pats mācītājs uzskata, ka fakts, ka draudzei ir jauns, pirms pāris gadiem uzcelts lūgšanu nams ir ne viņa, bet Dieva nopelns. Tāpat viņš ir pārliecināts, ka ne jau baznīca ir Vangažu draudzes lielākais sasniegums – pati lielākā vērtība ir draudzes ļaudis.

"Pats vērtīgākais man ir mana draudze. Mani cilvēki, kas nāk uz baznīcu. Esam gluži kā ģimene, kurā ikviens no mums ir ne tikai lielisks, bet arī talantīgs. Es uzskatu, ka daudz svarīgāk par pašu ēkas uzcelšanu ir tas, ka Dievs uzcēla mūsu ģimeni," sacīja V. Koktovs.

Vangažu Baptistu draudze ir ne tikai vieta, kur iepazīt Dievu tuvāk. Draudzes telpās regulāri notiek dažādi pasākumi – jauniešu lūgšanu vakari, dievkalpojumi, svētdienas skola un bērnu svētki. Tāpat katru darba dienu maznodrošinātās personas var tikt pie silta zupas šķīvja un smelties spēku mērķtiecīgam dzīves turpinājumam.

Svētība mīlestībai

Sirmais kungs ir neticami bagāts vīrs. Kopā ar mūža mīlestību laulībā nodzīvoti jau vairāk nekā 37 gadi, izaudzināti septiņi bērni un nu tiek lutināti vienpadsmit mazbērni.

"Dievs mani ir svētījis ar kuplu bērnu un mazbērnu pulku. Lai gan man jau viņu ir tikai septiņi! Un vai tad tas ir daudz?" smejoties saka goda novadnieks. Viņaprāt, kupla ģimene Latvijā nebūtu mūsdienu eksotika, ja vien ekonomiskie apstākļi valstī būtu krietni labāki.

"Cilvēki saprot, ka uzaudzināt vairāk par trīs bērniem šobrīd nav vienkārši. Tādi dzīves apstākļi. Mēs nevaram viņus vainot par to, ka viņi apzinās reālo situāciju, ka ar septiņiem bērniem ģimenē var nebūt tik viegli," teic Baptistu draudzes vadītājs. V. Koktovs arī bilst, ka nav jau tā, ka cilvēki Latvijā vispār nevēlētos kuplu ģimeni, viņaprāt, daudzi gribētu divus, trīs un vairāk bērnus, taču vienkārši baidās.

Vairāk par skarbo demogrāfijas situāciju valstī Vangažu baptistu draudzes vadītāju uztrauc sarūkušo laulību skaits valstī. V. Koktovs saka, ka laulība nav tikai papīru parakstīšana zaksā, tā ir Dieva svētība mīlestībai.

"Es nedomāju, ka tas ir labi, ka aizvien mazāk cilvēku vēlas laulāties baznīcā. Ziniet, kā es uzskatu – ir lietas, kas nav tikai tāpat vien izdomātas. Es ticu, ka laulība un bērni ir svētība, ko tev dāvājis Dievs, un pret to ir attiecīgi jāizturas," klāsta draudzes vadītājs. V. Koktovs norāda, ka viņa un sievas ilgas kopdzīves noslēpums ir tieši Dieva dāvātā svētība mīlestībai laulību laikā baznīcā, jo, tieši pateicoties tai, daudzas lietas gadu gaitā pārvarētas viegli.

"Es ticu, ka mūsu ģimeni Dievs svētīja, un tāpēc mēs esam varējuši izaudzināt mūsu bērnus un nodzīvot laulībā 37 gadus. Ir vajadzīga ne tikai pati mīlestība, bet arī mīlestības svētība," ir pārliecināts pieredzējušais vīrs, kas pelnīti titulēts par goda novadnieku.