Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Intervijā pirms koncertiem Siguldā un Ādažos izsmalcinātais un šarmantais vijolnieks atklāj, cik daudzveidīga ir viņa muzikālā pieredze.

– Jūs esat dzimis un uzaudzis muzikālu vecāku ģimenē. Jūsu mamma bija klavierspēles skolotāja Jūrmalas mūzikas vidusskolā, tētis strādāja Latvijas Radio. Tomēr bērnībā vijoles spēle jums īsti negāja pie sirds.

– Es biju dzīvs puišelis, kuru interesēja daudz kas cits, tikai ne vijole. Visādi sporta veidi un citas lietas, kas puikas aizrauj bērnībā. Tāpēc daudzreiz gāju uz stundu, neiemācījies uzdoto, un izdomāju dažādas metodes – te aizmirsu mājās vijoles lociņu, te vijoles tiltiņu un vēl šo to, lai tikai tā stunda nenotiktu, jo puikas gaidīja mani ārā spēlēt futbolu, pa ziemu – hokeju.

Mans pirmais vijoļspēles skolotājs Ojārs Kalniņš bija diezgan stingrs un prasīgs, tāpēc gadījās, ka es izvedu viņu no pacietības. Kabinetā, kas atradās pretim vijoles klasei, mana mamma mācīja klavierspēli saviem skolēniem. Un pāris reižu bija tā, ka atvērās mammas klases durvis, pa tām ielidoja mana žakete, tad es, un pēc tam sekoja Ojāra Kalniņa vārdi: "Savāc savu brīnumbērnu! Viņš atkal neko nav iemācījies."

– Daudzi bērni arī šodien stāsta, ka nepatīk mācīties vijoles spēli. Vai obligāti jāiziet cauri tādam grūtam periodam, lai kļūtu par labu vijolnieku? Varbūt, ka to var mācīties vieglāk?

– Uz to man ir grūti atbildēt, jo ar pedagoģiju nenodarbojos. Iespējams, ka bērnu var ieinteresēt arī kā citādi. Mans talants parādījās caur to, ka, tuvojoties audzēkņu vakaram vai eksāmenam, es sapratu, ka slinkumam ir kaut kāda robeža, ātri sarāvu mācības un ļoti labi sevi parādīju. Tāpēc manā gadījumā tās pedagogu metodes bija citādākas.

Šodien es esmu pateicīgs vecākiem par prasīgumu un to, ka viņi nenolaida rokas, sak, nav ko mocīties, lai taču puišelis dara, ko viņš grib. Izaugs un gan jau kaut kādu profesiju sameklēs. Gan mamma un tētis, gan pedagogi, kuri piedalījās manā skološanā, saprata, ka mani vajag mazliet vairāk piespiest, jo man tās pacietības reizēm pietrūka. Ar mīļumu un aprunāšanos ne vienmēr tika cauri, vajadzēja pielietot drastiskākas metodes, un šobrīd esmu pateicīgs, ka esmu šajā profesijā, kurā esmu.

– Beidzot studijas Mūzikas akadēmijā, jūs pēdējo eksāmenu specialitātē nenolikāt, bet aizbraucāt pelnīt naudu uz ārzemēm.

– Toreiz ekonomiskais stāvoklis Latvijā bija diezgan bēdīgs. Man bija palicis pēdējais eksāmens specialitātē, ko varēju kārtot trīs gadu laikā, tāpēc es izmantoju iespēju, kas pēkšņi radās, un aizbraucu pastrādāt uz Angliju. Esmu fiziski ļoti attīstīts, un šāds darbs man grūtības nesagādāja, tomēr desmit stundas dienā strādāt vagara–uzrauga vadībā man tiešām bija smagi. Atgriežoties Latvijā un ieraugot Rīgas torņus, man pat asaras saskrēja acīs. Toreiz es uz mūžu sapratu, ka vijoli nekad nepametīšu un dzīvokļus vairs neremontēšu. Es biju laimīgs, ka mana profesija ir vijolnieks un ka esmu atkal mājās.

– Jūs esat ļoti augstas klases mūziķis, savulaik bijāt pirmā vijole Nacionālajā operā, patlaban esat pirmā vijole Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Taču jūs esat spēlējis ne tikai uz prestižu koncertzāļu skatuvēm kopā ar pasaulslaveniem mūziķiem, bet arī tunelī. Kā tas bija psiholoģiski – vai tikpat vienkārši kā fraku nomainīt pret džinsiem?

– Nu, vizuāli tā sanāk. Ir spēlēts dažādos žanros un daudz un dažādās vietās. Vairāk vai mazāk tas ir bijis saistīts ar finansiālo stāvokli. Var jau dzīvot un čīkstēt, ka naudas nav, bet man bija motivācija, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Tāpēc ir spēlēts ne tikai pa tuneļiem, bet arī uz ielas un krogos. Tā kā dzīvoju Carnikavā, es no zvejniekiem esmu pircis nēģus, mājās tos cepis un nodevis vairākos veikalos, lai piepelnītos. Tas bija paralēli vijoles spēlei. Tādā ziņā mani neviens darbs nebaida, un, ja profesijā iet grūti, bet gribas dzīvot labāk, var atrast alternatīvu, nezaudējot savu kvalifikāciju.

– Kā tas ir spēlēt tunelī, kur katrs steidzas garām savās ikdienas gaitās? Vai ir būtiski, kur atrodas skatuve?

– Puiši, ar kuriem kopā esmu strādājis Vācijā un spēlējis uz ielas, tuneļos un vakarā krogā, visi bija profesionāli un augstas klases mūziķi no simfoniskā orķestra. Tas žanrs, ko izpildījām, katrā vietā bija mazliet cits, bet atdeve spēlējot bija tāda pati kā uz skatuves. Mēs spēlējām ar pilnu enerģijas lādiņu, un cilvēki to novērtēja. Ja muzikants vienkārši stāv un kaut ko čīgā vai pūš, cilvēku plūsma tiešām iet garām. Bet, tā kā mums attieksme bija profesionāla, vienalga, kur mēs spēlējām un kam mēs spēlējām, bieži vien riņķī ap mums stāvēja liels klausītāju pūlis tāpat kā koncertā. Vienīgā atšķirība, ka tas bija uz ielas, nevis koncertzālē. Es uzskatu, ja esi profesionālis, atdevei ir jābūt simtprocentīgai.

– Jūs esat spēlējis pat čigānu bērēs.

– Toreiz es biju pavisam jauns puika, un mani līdzi paņēma kolēģi, kas bija jau pieredzējuši muzikanti. Viņiem vajadzēja vijolnieku, turklāt es arī dziedāju. Bija trīs skaņdarbi "Vijolnieks", "Dziesma par Kaupēnu" un viena čigānu dziesma, ko man visu laiku lūdza atkārtot. Toreiz mēs bijām viens sastāvs un spēlējām trīs dienas. Pirmo dienu kādas 17 stundas, tad mazliet pagulējām, un nākamās dienas pa 15 stundām ar nelielām pauzītēm. Tas bija ne tikai garīgi, bet arī fiziski ļoti grūti. Taču man liekas, ka čigāni bija apmierināti ar mūsu sniegumu, jo samaksāja pat vairāk, nekā mēs bijām prasījuši.

– Jūs ar sievu vijolnieci Dainu Birznieci esat spēlējuši arī pie Brandenburgas vārtiem.

– Tas bija Vācijas apvienošanās gadadienā 1991. gadā. Toreiz ielu muzicēšana bija populāra, un mēs spēlējām dažādus duetus kādas 7–8 stundas no vietas. Tajā dienā mums pagāja garām aptuveni pieci miljoni cilvēku. Daudzi klausījās, nāca klāt un iemeta kādu marku. Tas bija krīzes laiks, kad viena vācu doičmarka bija 70 krievu rubļu vērtībā. Mums tā bija ļoti ražīga darba diena, ielu muzicēšanā otru tādu neatceros.

– Simfoniskajā orķestrī vijole ir viens no instrumentiem. Kas ir tas īpašais, kas piemīt tikai vijolei?

– Domāju, ka vijole ir instruments, kurš tembrāli spēj aizraut un aizkustināt cilvēku visvairāk. No vijoles var izvilināt daudz augstākas notis. Vijole ir emocionāli visbagātākais un arī smeldzīgākais instruments. Taču tas ir atkarīgs ne tikai no vijoles, bet arī no tā, kurš uz tās spēlē. Tas ir abpusējs dialogs.

Man kā mūziķim ir jājūt vijole. Tai brīdī, kad to spēlēju, vijole ir mans labākais draugs. Tā palīdz man, un man ir jāpalīdz viņai. Tā ir mijiedarbība, iekšējās vibrācijas, iekšējās harmonijas, ko jūtu, izvilinot skaņu. Ne pret vienu noti, nerunājot nemaz par frāzi, es nedrīkstu būt vienaldzīgs. Katrai notij ir jābūt dzīvai, izjustai. No notīm veidojas muzikālās frāzes, skaņdarbs un tā tālāk. Tā ir meistarība, izjūta, attieksme un viss kopā. Man ir jājūt tas dziedājums, skanējums, vēstījums, ko gribu pateikt. Ja publikai patīk tas, ko spēlēju, vairāk vai mazāk man tas ir izdevies.

– Jūs esat ierakstījis arī trīs albumus – "Ienāc manā pasaulē", "Starp debesīm un zemi" un "Vīzijas".

– Šajos albumos esmu izvēlējies un apkopojis tās skaistās melodijas, kas man pašam sagādā baudu. Ierakstos, jo īpaši pēdējā albuma tapšanā, ir piedalījušies ļoti daudzi simfoniskā orķestra mūziķi.

Savos jubilejas koncertos, ar kuriem patlaban dodos pie cilvēkiem visā Latvijā, es no albumiem esmu apkopojis tās melodijas, kas publikai patīk visvairāk. Esmu ļoti pateicīgs saviem klausītājiem, un visi ir ļoti mīļi gaidīti koncertos. Es ceru, ka visu to labo un skaisto, ko vēlos pateikt, ar mūziku varēšu izteikt saviem klausītājiem.