Viņš nule par filmu "Kā tev klājas, Rūdolf Ming?" Latvijas Nacionālā filmu festivālā saņēmis balvu nominācijā "Labākā dokumentālā filma līdz 65 minūtēm".
"Kad veido filmu, par balvām nedomā. Galvenais izstāstīt cilvēkiem stāstu, parādīt filmas varoņa patieso būtību," teic Roberts, kuram filma par 13 gadus veco zēnu no Talsiem bijusi, kā pats saka, nopietna debija dokumentālā kino lauciņā.
Kad filma guvusi panākumus filmu festivālā "Arsenāls", Roberts sapratis, ka tā nav kritiķu, bet tautas filma. "Sabiedrība stāstu pieņēma ļoti labi, bet kritiķi meklēja trūkumus." Dokumentālais stāsts par kolorīto Rūdolfu Miķelsonu tapis trīs gadus, taču ideja radusies, kad filmas scenārija autors Jānis Kalve, veidojot diplomdarbu, uzņēmis apmēram piecas minūtes garu filmiņu par Rūdolfu.
"Sapratu, ka jātaisa lielāka filma, jo tikai tā varēs izprast, kā tas viss šajā bērnā rodas." Laikietilpīgs bijis sagatavošanās process. "Pavadījām laiku kopā arī bez kameru klātbūtnes. Pašiem vajadzēja saprast, kā taisīt filmu, jo veidot filmas par pusaudžiem ir ļoti slideni. Nedrīkst kļūdīties. Tas ir arī darbs ar psiholoģiju."
Sākotnējā filmas versija esot izdevusies tieši tāda, no kā radošā komanda baidījās visvairāk – attēlot tikai ekspresīvās emocijas. "Filmai vajadzēja nobriest." Filma lieliskus panākumus guvusi arī ārzemju festivālos. Pašmāju "Lielais Kristaps" bija jau devītā godalga.
Režisoram jābūt elastīgam
"Katrs darbs, ko izdari, ir sasniegums," atzīst režisors. Jau savulaik, kad Roberts mācījies Kultūras akadēmijā par televīzijas režisoru, ar vienu aci vērojis kino cilvēkus. "Man bija draugs, kurš bija saņēmis "Lielo Kristapu" par dokumentālo filmu. Likās – jā, tas jau ir cits plauktiņš."
Režisora profesija nav vien tehniska māksla. "Šī profesija ietver no visa kā pa mazītiņam. Vissvarīgākais ir dzīves vērojums, spēja izprast cilvēkus, dažādu sociālo slāņu pārstāvjus." Neatsveramu dzīves pieredzi Roberts guvis, darbojoties producentu apvienībā Hansa Media, kur kopā ar profesionālu žurnālistu komandu veidojis politiskā žanra raidījumus, raidījumus par invalīdiem, portretstāstus un dokumentālas filmiņas.
"Katru nedēļu iepazinu vairākus cilvēkus, kuri bija ļoti atšķirīgi. Tas palīdzēja veidojot filmu par Rūdi – ļoti ātri atradām kontaktu." Režisoram jābūt elastīgam. "Tomēr daudz kas atkarīgs no bērnības, cilvēkiem, kas mūs veido, – ģimene, sabiedrība."
Ropaži–Inčukalns uz diviem spilveniem
R. Rubīns stāsta, ka skaistākie bērnības mirkļi aizvadīti vecāku mājās "Naglas" Ropažu novadā. Vecāki māju iegādājušies, kad Robertam bijuši vien trīs gadi. "Ropaži man ļoti saistās ar filmu "Dāvana vientuļai sievietei". Bērnībā pat jutu tādu patriotismu par to, ka manos mīļajos Ropažos filmēta kino filma," atminās režisors.
Ropažos mājo ne vien bērnības atmiņas par labības kombainu un labākās sēņu vietas – tur talantīgais režisors apguvis arī autovadītāja prasmes. "Pirmo reizi pie žiguļa stūres sēdos sešu gadu vecumā. Sākumā sēdēju klēpī, pēc tam uz diviem spilveniem, tad jau uz viena un beigās bez spilvena, bet tik un tā skatījos cauri stūres "barankai"," smej Roberts.
Tēvs Antons kā jau muzikants tolaik spēlējis leģendārajā restorānā "Sēnīte". "Ģimenei bija daudz draugu Inčukalnā, pie kuriem vasarās braucām ciemos. Tad vienmēr izlūdzos braukt pie stūres. Tā nu es iemācījos braukt ar auto ceļa posmā Ropaži–Inčukalns," atceras Roberts.
Pirmizrāžu stresā
"Man ir paveicies, ka mans darbs ir arī mans hobijs." Tomēr šī nodarbošanās ir ļoti darbietilpīga, un tās vārdā nākas upurēt daudz brīvā laika. Dažkārt paiet ilgāks laiks kaut ko pētot, iedziļinoties. Taču vislielāko enerģiju un svētku sajūtu dod tieši sagatavošanās, plānošana, kā labāk izstāstīt stāstu. "Kad esi uztaisījis filmu un palaid tautās, sākās stress, jo nezini, kā pieņems, – vai izlasīs kā atvērtu grāmatu."
Lai gan filmu veidošanu Roberts atzīst par vislabāko instrumentu, kā pastāstīt cilvēkiem interesantus stāstus, režisors uzskata, ka labprāt vairāk gribētu darboties arī koncertizrāžu veidošanā. "Šajā sfērā var izpaust citu sava rakstura daļu, apslēptās fantāzijas. Tāpat kā visi, savā ziņā esmu ekshibicionists, gribas izrādīties," viņš smej.
Īsto skaņu meklējot
Ja būtu jāizvēlas cita nodarbošanās, Roberts labprāt darbotos kā teātra režisors. "Ja būtu mācījies mūziku, kļūtu komponists vai kāds virtuozs izpildītājs," iztēlojas Roberts. "Mūzika ir svarīga it visā, ko daru. Tā vienmēr iet pa priekšu. Ja nevaru samontēt, materiālam piemeklēju īsto mūziku, klausos un tajā noskaņā atrodu sajūtu, dinamiku un stilu, kādu es vēlos."
Pašreiz Roberts hobija līmenī par minimālu budžetu iegādāties senu, bet ļoti kvalitatīvi audio tehniku. "Mēģinu, uzlabojot vecās labās vērtības, iegūt lielisku skaņu aparatūru, kas veikalos maksātu bargu naudu."
Režisors atzīst, ka nav izvēlējies mīļāko grāmatu, mūziku vai filmu. "Ja iedod sev tikai vienu, tas ļoti ierobežo. Iespaidojos no mūzikas vai autoriem, bet mana iespaidošanās projicējas, izmēģinot kaut ko jaunu. Tā ir skola, kā apgūsti režiju, nonāc pie sava rokraksta un paņēmiena."
Ja rodas sajūta, ka ir ideju izsīkums, jāsāk darboties. "Apetīte rodas ēdot!" Roberts atzīst, ka vēl ir, kur augt. "Man ir sajūta, ka vecumdienās būšu dusmīgs uz sevi un dzīvi, ka neesmu tik daudz paspējis šajā dzīvē vēl izdarīt. Cilvēka mūžs ir negodīgi īss. Augšējiem spēkiem vajadzēja padomāt, kā iedot vairāk iespēju un laika."
Jaunu stāstu netrūkst
"Man nav konkrētu sapņu, ko noteikti vajadzētu piepildīt. Gribas turpināt stāstīt stāstus. Aizvien meklēju jaunus varoņus, par kuriem pastāstīt dokumentālos stāstos." Roberts atzīst, ka visgrūtākais un tracinošākais esot tas, ka daudzi tagad, pēc balvas saņemšanas, atgādina – tu zini, ka nākamajai filmai jābūt vēl labākai.
"Ļoti nepatīk, ja uz mani gaida. Tas ir pretdabiski. Ir grūti radīt, ja uz tevi gaida un spiež. Tādos mirkļos šķiet, ka esmu negodīgs pret savu darbu – kaut ko aprēķinu, bet mākslā aprēķināšana ir smalka lieta, es no tās izvairos."
Uzziņai
Dzimis: 1976. gada 28. jūnijā
Mācījies Kultūras akadēmijā, televīzijas režisoros
Dēls Roberts (10)
Strādā Latvijas Televīzijā par administratoru Mūzikas redakcijā, režisoru Kino redakcijā
Darbojies "Vides filmu studijā", producentu apvienībā Hansa Media
Raidījuma "Dullais Didzis" režisors
Darbojas kā neatkarīgais režisors un "Jura Podnieks studijā" kā projektu režisors
Vizuālās mākslas projekta "Dabas koncertzāle" režisors un scenogrāfs
Par dokumentālo filmu saņēmis "Lielā Kristapa" balvu, filma godalgota arī festivālos Kanādā, Korejā, Sanktpēterburgā, Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā, Somijā, Ēģiptē u. c.
Darbojas arī reklāmas laukā, dažādos vizuālajos projektos, veidojis koncertizrādes
Kadrs no filmas "Kā tev klājas, Rūdolf Ming?".