Gadu iepriekš balva tika "Brīnumskapim".
– Vai pievēršanās "Dabas koncertzālei" un "Brīnumskapim" ir jauna sevis apliecināšana?
– Cilvēks visu laiku mēģina meklēt kaut ko jaunu, to, kas viņam ir aktuāls. Jebkurā gadījumā tas ir kaut kas jauns, šis konteksts, kas vienmēr veidojas atkal un atkal – jaunā salikumā, jaunos cilvēkos, jaunā izpausmē.
"Brīnumskapja" mērķauditorija ir bērni, "Dabas koncertzāle" skan ģimenēm ar mērķi popularizēt dabas aizsardzību un videi draudzīgu rīcību. Tā ir mana filozofiskā pārliecība, jo gan dabas sajušana, gan bērni ir vislielākais, kas var būt. Man patīk, ka spēju darīt to, par ko arī esmu pārliecināts iekšienē.
– Iespējams, uz to pamudinājusi ģimene un bērni...
– Jā, protams, taču mēs nebūt nedzīvojam tikai no ģimenes. Domājam par visu, salīdzinām, izdarām secinājumus, lasām grāmatas, iegūstam informāciju no draugiem, sarakstēm utt. Un tad mēs radām to, kas pašiem šķiet aktuāls.
Mana ģimene cenšas atbalstīt visu, kas saistās ar zaļu domāšanu, lai cienītu, piemēram, koka vai dzīvnieka vērtību, lai cienītu visu, kas ir uz šīs pasaules. Tā nav tiekšanās pēc pašreizējās modes. Cilvēks nav pārāks par visu, kas ir apkārt. Fantastiskā sadarbība – viens otram palīdzot, jo tas, ko izveidojusi daba, tiešām ir brīnums. Manuprāt, cilvēki ikdienā meklē brīnumus tur, kur to nav, – visādas mistifikācijas un burvestības... Taču to brīnumu, kas notiek ikdienā, neievēro.
Ar "Brīnumskapi" decembrī sniedzām 27 koncertus, taču es nenoguru, jo bērni prot atdot atpakaļ viņiem sniegto. Pēc šiem koncertiem vienmēr ir laba sajūta.
Kaut kas līdzīgs notiek ar "Dabas koncertzāli", kuru pērn divos koncertos bija ieradušies 10 000 cilvēku. Klausītāji cenšas dabu nepiesārņot, tāpēc pavīd cerība, ka cilvēki ir daudz sakarīgāki, nekā mēs reizēm runājam.
– Kas pamudināja ķerties pie "Dabas koncertzāles" projekta?
– Mana sieva (Silvija Nora Kalniņš – red.) strādāja kopā ar vides zinātniekiem ANO paspārnē, viņi šeit realizēja daudzus projektus. Pirmkārt, sapratu, ka zinātnieki nebūt nav sausiņi, otrkārt, kad mēs braucām uz dažādiem dīvainiem pasākumiem, piemēram, naktī pūces skatīties un klausīties, fonā vienmēr skanēja ļoti laba mūzika. Faktiski ierosmes bija vairākas. Kaut vai Britu padomes rīkots pasākums ar Londonas Sinfonietta uzstāšanos, kurā mūzikas pavadījumā kustējās dzīvi kukainīši. Laba ideja, taču tā tika realizēta Nacionālajā teātrī, bet ne brīvā dabā. Un visbeidzot – operā bija grupas Dead Can Dance koncerts, kurā es neredzēju daudz mūziķu, bet gan pārsvarā inteliģentus citu nozaru pārstāvjus.
Kāpēc mūziķis nevar sadarboties ar zinātniekiem, kāpēc vienmēr jāsavienojas tikai ar dejotājiem? Man patīk šīs simbiozētās vides, tās piedod lielāku, plašāku skatījumu. Tā var paplašināt savu mākslas darbu un pat iegūt jaunu mākslas formu.
"Dabas koncertzālē", veidojot stāstu par galveno varoni, mēs to nesaceram, mēs tikai to adoptējam cilvēkiem, lai viņi labāk saprastu. Tas ir reāls stāsts par skudru, vardi, krupi, ķērpi.
– Proti, tas nav nekas izdomāts, bet gan Latvijas dabā sastopams.
– Jā, tas ir dzīves cikls, kuru mēs parādām caur savu prizmu, ieliekam mūzikā, tekstos, multimediālā vidē, scenogrāfijā... Manuprāt, tas ir būtiski, ka cilvēks tā iepazīst savu apkārtni. Pragmatiski stāstot, paliek sajūta, ka ar viņu tas nesaistās. Taču Dabas koncertzālē vieglāk un dziļāk var novērtēt šo emocionālo saikni, un tas atstāj paliekošu iespaidu.
– Gribat piespiest mīlēt dabu?
– Man vienmēr licies paradoksāli, ka cilvēks sevi mēģinājis raksturot tādā kategorijā kā "cilvēks un daba", aizmirstot, ka viņš pats ir dabas sastāvdaļa. Mans un kolēģu uzdevums nav pateikt kādu zilu brīnumu, mēs gribam tikai papurināt: "Viss ap tevi notiek! Tu neesi viens."
Pirms diviem gadiem "Dabas koncertzāle" bija veltīta šūnakmenim. Zinātniece Anita Saulīte norādīja, ka visas cilvēces mūžs pret akmens mūžu ir viena sekunde pirms jaunā gada. Atliek tikai piebilst, ka akmens joprojām nav ieraudzījis šo ļoti svarīgo būtni – cilvēku, kurš izdomājis, ka visu ir radījis un izārdījis...
– Vai pievēršanās zaļajām idejām ir moderni?
– Daļēji tā ir arī mode. Nav jau jākautrējas no ārējām izpausmēm, tās eksistē un tās nevar ignorēt. Jo šobrīd ir aktuāli, ka mēs interesējamies par dabu. Mūsu gadījumā interesanta ir cita tendence, kas mani pārsteidza. Veidojām projektu, kas nebija domāts plašai auditorijai. Par prieku sev, nereklamējot, vien pačukstot cits citam, atbrauks – neatbrauks... Beigās izrādījās, ka cilvēkiem tā ir nepieciešamība, ka viņi meklē alternatīvas un neikdienišķas īpašas parādības.
Acīmredzot cilvēki ir izslāpuši pēc dabīgām un vienkāršām vērtībām. Un tad mēs sākām ieguldīt ārkārtīgi lielu darbu, jo negribējām iziet mežā tikai ar savu ideju. Gribējām pierādīt, ka gandrīz jebkura vieta uz pasaules var kļūt par dabas koncertzāli. Proti, cilvēkam nekas nav jāveido un jāceļ – daba jau par to ir padomājusi.
– Kā radās "Brīnumskapis"?
– Mana sieva reiz izmeta, ka mums ar Aigaru Voitišķi jāuztaisa skaņuplate bērniem, jo mums tas varētu labi padodoties.
Jau iepriekš, veidojot Ziemassvētku programmas, bija bērnišķīgas izjūtas un tās ienesa dzejnieks Pēters Brūveris. Kad Aigars un Pēters bija pabeiguši savu radošo darbu, es, izdzirdot pirmās notis, sapratu, ka dziesmas aizies. Izdomāju nosaukumu un dažus varoņus – māsas Puteklītes un deju skolotāju Kodi. Mums pievienojās arī grupas Cosmos līderis Andris Sējāns, kas lieliski iederas šajā projektā.
– Diemžēl bērnu auditorija ar "Brīnumskapim" līdzīgiem projektiem netiek lutināta.
– Piedalījos Jāņa Lūsēna "Putnu operā" un redzēju, ka bērniem par to ir ļoti liela interese. Jā, atbalsta šādai lietai nav, jo bērnu projektiem ir grūti piesaistīt finanses. Tas nozīmē, ka bērni Latvijā vēl nav tik aktuāli, kā to gribētos.
Mēs ļoti sekundāri pievēršamies bērniem. Jā, mēs viņus sūtam uz skolu, bet vai mājās ar viņiem kārtīgi runājamies, iedziļināmies viņu problēmās? Bērni ir gudrāki, nekā esam iedomājušies. Ja vecāki nopietni pievērstos bērniem, tad viņi izaugtu daudz labāki. Diemžēl pieaugušo darbi un lietas ir aktuālākas par bērniem.
Mēs ļoti nopietni pieejam šim projektam. Patlaban strādājam pie otras skaņuplates – jau otro mēnesi esam studijā, vēl kādu pusotru ar to nodarbosimies, Aigars pirms tam pusgadu bija vienatnē ar mūziku. Process nav viegls, skanējumam jābūt dabiskam, jo bērni "falšu" nepiedod.
– Vai var sagaidīt no Ingus Ulmaņa vēl kādu jaunu projektu?
– Ja rodas ideja, tā ir jāpiepilda. Man reizēm rokas ir par īsām, lai visu iedomāto izdarītu.
Gan "Dabas koncertzālei", gan "Brīnumskapim" var būt dažādi attīstības modeļi. Manā vietā var nākt cits mūziķis un nospēlēt. Bet ideja paliek un turpinās.