Lepnums patiesi, jo ne katrs novads var lepoties ar Olimpisko spēļu laureāti, kas visu savu sirdi, dvēseli un darbaprieku iegulda mūsu novadā dzīvojošo bērnu sportisko aktivitāšu veicināšanā, talantu atklāšanā un attīstīšanā, vadot vieglatlētikas treniņus Ropažu vidusskolā un Zaķumuižas pamatskolā. Ingrīda ir arī Latvijas Bērnu un jauniešu kamaniņu sporta skolas vadītāja un Latvijas jaunatnes izlases trenere.
Mūsu saruna notiek Zaķumuižas sporta zālē vienlaikus ar vieglatlētikas treniņu. Tā ir steidzīga, jo tūlīt pēc treniņa Ingrīda ar daļu no bērniem dosies uz nākamo treniņu Siguldas kamaniņu trasē, kur notiks gatavošanās Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādei un Latvijas čempionātam kamaniņu braukšanā. Kad mūsu saruna nonāks lasītāju rokās, sacensības jau būs notikušas. Mūsējie šajās sacensībās guva lieliskus panākumus. Saruna ar Ingrīdu, protams, par bērniem, sportu, darbu un panākumiem.
– Vai mūsu jauniešiem šodien ir interese un griba darboties sportiski?
– Bērni ir jauki. Viņiem ir interese. Mēs nodarbojamies ar vieglatlētiku, bet ar spēcīgākajiem, kam ir mērķis un griba startēt arī kamanās, mēs pēc treniņa braucam tālāk uz Siguldu uz kamaniņu trasi. Ar vieglatlētiem braucam uz Rīgu, uz skriešanas sacensību mačiem Latvijas atklātajā čempionātā Daugavas sporta stadionā.
Apstākļi treniņiem ir lieliski – zāle ir ideāla, tepat blakus trenažieru zāle, aprīkojums – viss, kas vajadzīgs. Mēs skrienam, mums ārā ir mežs, blakus sporta laukums. Vasarā plānojam organizēt sporta nometnes, tādas sportiskas ar treniņiem trīs, četras reizes dienā. Proti – ir režīms: ēdam, guļam, trenējamies, ir brīvais laiks, kultūras pasākumi. Tas ir vajadzīgs, jo tā mēs esam kopā un iepazīstam cits citu labāk. Tas jau arī ir tas, kas viņus vieno. Tikai tā mēs varam izaugt.
Viss notiek soli pa solim – step by step. Sākam ar skriešanu, jo māju mēs būvējam kā – sākam ar pamatiem, vispirms izplānojam, tad ir projekts – sazīmējam, visu saliekam kopā un tikai tad rokam pamatus, lejam betonu. Šeit arī – mēs vispirms izdomājam, kas mēs esam un ko mēs darām, un tad sagatavojam sevi psiholoģiski. Sākam ar skriešanu, vingrošanu, to visu nostiprinām, lai būtu veikli, spēcīgi un koordinēti. Tas ir nepieciešams jebkurā sporta veidā jeb, kā es saku, sporta karaliene vieglatlētika ir visiem vajadzīga un ir visu sporta veidu pamatu pamats. Ja cilvēks vēlas un viņam izdodas, var doties tālāk, bet tikpat labi viņš var turpināt sevi attīstīt jebkurā citā sporta veidā. Cilvēks, kas vingro un nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, ir spēcīgs, kustīgs, viņš ir optimists. Viņš ir skaists. Cilvēkam ir jābūt skaistam.
– Vai ir kādas noteiktas rakstura īpašības, kuras vajadzīgas, lai varētu nodarboties ar kamaniņu sportu un gūtu panākumus?
– Primārais ir darba mīlestība, jo bez tās nekādu panākumu nebūs.
– Tātad – vairāk darba nekā talanta?
– Es teiktu – jā. Jo bez darba nevar nekā. Ir svarīgi ne tikai fiziski sevi satrenēt, bet vajadzīga tehnika, arī psiholoģiski sevi jāattīsta. Ir jāmīl darbs. Nevar gulēt un sapņot – eh, nu tik es būšu olimpietis, atnākšu, ieraudzīšu, uzvarēšu... Tā nekas nesanāks.
Otrkārt – mērķtiecīgums. Man ir mērķis, uz ko jāiet gribot negribot. Gribasspēks, neatlaidība ir tas, kam jābūt. Arī godkārībai. Jo – ja es nebūšu godkārīgs, tad nebūšu labākais. Bet man vajag vislabāk un visātrāk.
– Vai to caur treniņiem cenšaties arī ieaudzināt?
– Obligāti. Noteikti arī cilvēcīgums ir svarīgs. Ne jau visi vienmēr varēs uzvarēt, arī zaudēt ir jāmāk un jābūt arī cilvēcīgam. Jābūt cieņai citam pret citu. Mēs esam individuālais sporta veids, tomēr startējot es vienmēr uzsveru – mēs esam no Ropažiem. Mēs esam kopā, esam vienoti. Šogad es visiem mūsu bērniem noorganizēju treniņu formas – siltās ziemas jakas un bikses ar uzrakstu "Ropaži". Tādas, ar kurām braucam uz treniņiem, dzīvojamies pa trasi. Tā mēs vizuāli uzreiz esam viena komanda, par ko paldies arī z/s "Rasas", Aigaram Kleinam.
Man ļoti patīk tas, ka mūs cenšas atbalstīt arī vecāki. Lai mēs izaugtu, mums ir vajadzīga palīdzība. Arī no valsts un no pašvaldības. Bez valsts atbalsta mēs nekādi nevaram. Viens brauciens Siguldas trasē maksā četri lati. Vienam bērnam treniņā jānobrauc trīs braucieni, tas ir 12 lati. Bet vēl jau ir arī jāaizbrauc līdz tai Siguldai, un tā mums ir vajadzīga. Ne visi, bet labākie, centīgākie ir jāved, citādi rezultātu nebūs. Mums ir jābrauc arī uz mačiem – tā ir pieredze, motivācija. Turklāt tā mēs nesam Ropažu un Latvijas vārdu visā pasaulē. Rezultāti mums ir ļoti pieklājīgi.
– Kā jūs pati sākāt nodarboties ar kamaniņu sportu?
– Es esmu lauku meitene no Cēsīm. Mammīte ļoti gribēja, lai es kļūstu par pianisti, man nopirka klavieres. Mammai gribējās, lai es daru kaut ko skaistu. Līdz 10 gadiem es biju mediķu uzskaitē ar norunu, ka ar sportu man īpaši aizrauties un nodarboties aktīvi nevajadzētu plaušu slimības dēļ. Bet es, būdams spēcīgs skuķēns ar savu raksturiņu, par spīti visam, aizgāju uz treniņu, un mans pirmais treneris Miezītis Andris pavasarī vāca grupu un uzaicināja uz treniņiem.
Kā šodien atceros, atnāca 40 meitenes. Milzīgs bars. Fiziskais treniņš. Viņš mums liek skriet, lekt, vispār attīstošie vingrojumi. Man liek skriet apli, es skrienu divus, liek desmit reizes piepumpēties, es daru divdesmit... Pēc pirmā treniņa dabiski – visas malas sāp. Neteiksim, ka šausmīgi, bet tas viss ir jāpārvar. Nākamajā treniņā kādas desmit jau vairs nebija un vēl pēc tam – palikām kādas 20. Pēc apmēram mēneša mūs uzsēdināja uz skrituļkamanām. Tas bija tāds šoks, īpaši priekš manis.
Nu labi – kamaniņas. Jābrauc, jāņem līkumi, bet man neiet – iet grāvī. Lielākajai daļai iet, man ne. Un arī treneris neko nesaka: lai paši izurbjas cauri. Es pieeju trenerim un saku – jūs man iesmērējāt, šitās neiet. Viņš paņem citai meitenei nost kamanas un saka – iedod Ingrīdai. Bet man atkal neiet, un, kamēr es tur ņemos, treniņš jau beidzies. Treneris nostāda visas līnijā un liek atzīmes. Manu pašlepnumu aizskāra līdz sirds dziļumiem – divnieku ielika... Man un divnieku – ārprāts! Bet tad es sapratu, ka tikai pati biju vainīga: nebiju tik vērīga, neskatījos, kā tās jāstūrē. Tur ir jādomā un reizē arī ar augumiņu jāstrādā. Tā pamazām pamazām es paliku pēdējā – beigās viena pati aizgāju līdz lielajam sportam.
– Tas bija tā kā spīts?
– Nu ja. Vīrs arī saka – es esot ļoti spītīga. Bet arī tā ir īpašība, kas vajadzīga, – neparko nepadoties. Un šeit mēs mainām raksturu, ka mēs to veidojam, attīstām. Trenerim ir jābūt vispusīgam. Mēs mīlam savus bērnus.
Tā arī mans treneris, acīmredzot uzspieda uz pareizās stīgas, noturot un ievainojot un tad vilka ārā. Tas ir forši. Pirmajam trenerim ir liela nozīme. Pēc tam mans treneris bija Valdis Tiliks. Es ar savu raksturiņu, ar spītu, neatlaidību un darba mīlestību ļoti ātros tempos pārgāju uz Latvijas izlasi, un tad jau Vissavienības junioru izlasē. Un tad jau bija mērķis – viens un nākamais... Ir jābūt mērķim, tad jau viss notiek.
– Vai jūsu meitas arī aktīvi nodarbojas ar sportu?
– Lielā meita beigusi basketbola skolu "Rīdzene", tagad studē vienā no spēcīgākajām augstskolām Eiropā, Ķelnē, sporta menedžmentu. Savukārt jaunākā šogad beidz 12. klasi un arī gatavojas augstskolai. Neatmet cerību uzspēlēt "Rīdzenē". Tētis mums ir hokeja kluba "Rīga" mediķis. Tā kā mēs visa ģimene esam aktīvi un sportiski.