"Atceros Rīgas lidostu, kas marta agrajā rītā pēc satraukumā negulētas nakts šķita kā plašās pasaules vārti, kuriem cauri jādodas vienai." Tobrīd Zita neapzinājās ne to, kas sagaida otrā pusē, ne to, ko atstāja aiz muguras. Lidojumos Rīga–Londona un Londona–Ņujorka laiks it kā sastinga. "Mazo, mīļo Latviju iepakoju savas sirds kabatā, bet gala mērķis – Amerika – bija tikai koncepts prātā, apvīts ar stereotipiem un bildēm no žurnāliem."
Akcents vēl nodod
Pēc diviem gadiem Zita bija jau pieredzējusi auklīšu programmas "Au Pair" dalībniece Minesotas un Ņujorkas štatos, apmeklēja koledžu Ziemeļkarolīnas štatā. Tad sekoja jogas studijas un dzīve Vašingtonas štatā. Joprojām Zita turpina vēdisko zinību apgūšanu. Kopš janvāra Zita kopā ar vīru Žozefu dzīvo Losandželosā, Kalifornijas štatā.
"Akcents vēl šad un tad mani nodod. Izdzirdot, ka esmu no Latvijas, liela daļa cilvēku sašūpo galvu neziņā. Metropolēs cilvēki atpazīst Latviju biežāk, mazos ASV nostūros retāk. Reizēm pat izdotas sastapt kādu, kas bijis Latvijā, zina Siguldu vai pazīst kādu latvieti," stāsta Zita.
Voilà! – tā ir Amerika
"Milzīgo ASV veido 50 štati, kas ir bagāti ar kultūru, vēsturi, tradīcijām, tajos atšķiras klimats, ēdiens un pat angļu valodas izruna. Amerika veidojusies uz imigrantu alkām pēc brīvības tikai pirms dažiem gadsimtiem, tā sakņojas daudzu tautu kultūrās.
Šiem komponentiem pievienojot atvērtu skatu, augstas ambīcijas, neatlaidību un šķietami neizsīkstošas iespējas, tad, kā franči teiktu, – voilà!* – tā ir Amerika. Šīs valsts kultūru vienojošais ir ikdienas dzīves ātrais temps, fokuss uz karjeru, ilgi pavadītais laiks mašīnā un augsta pašapziņa."
Zita pabijusi 29 no 50 štatiem, dzīvojusi piecos. Viņa ir veģetāriete, tāpēc nav baudījusi tipiskākos amerikāņu ēdienus. Taču ikdienā viņa redz, ka cilvēki visbiežāk ēd un dzer kustībā – ejot un braucot.
Nevar nopirkt īstas upenes
Visvairāk Zitai Amerikā pietrūkstot sava dārziņa. "Un iespējas ar kājām aizstaigāt līdz veikalam vai darbam, nevis vienmēr braukt." Kad uznāk vēlme pēc dārza, viņa ar smiekliem un sarkaniem vaigiem pieķerot sevi dungojot dziesmiņu: es zinu, ka kādreiz, man dārziņš būs, kur ziedēs tik rozes un nesāpēs sirds...
Pagaidām gan dārziņš aprobežojas ar puķēm podos. Pagājušajā vasarā, apciemojot radus Siguldā, Zita mielojusies ar dārza un meža labumiem trīs nedēļas no vietas. "Jāņogas, upenes, ērkšķogas, brūklenes – daudzas no Latvijas ogām Amerikā ļoti reti sastopamas svaigā veidā. Nekad te neesmu sastapusi sēņotājus."
Taču gardu rupjmaizi nopirkt varot. Reizēm Zitai pietrūkstot senas vēstures klātbūtnes – vecpilsētu, bruģētu ielu, senu ēku un pieminekļu. "Protams, tas viss te ir, bet ne ar tik senu vēsturi kā Siguldā, Latvijā un Eiropā. Un, protams, gribas, lai okeāns saraujas un ciemošanās būtu tuvāka."
Latviešu spilgtums Amerikā
Zitu ne reizi vien pārsteidzis latviešu kultūras spilgtums ārpus Latvijas. "Vārdi nespēj aprakstīt, bet sirds izkūst, redzot bērnus, kas dzimuši šai okeāna krastā latviešu–amerikāņu ģimenēs un raiti runā latviski." Zita nereti domās atgriežas pagājušās vasaras "Čikāgas piecīšu" koncertā Siguldas pilsdrupās, kas spēcīgi saviļņojis. Viņa priecājas par iespēju sasildīt sirdi Losandželosas Latviešu namā.
18. februārī viņa devās uz to, lai piedalītos referendumā. Zita kopā ar latviešu tautas deju kolektīvā "Pērkonītis" šovasar dosies uz XIII Vispārējiem Dziesmu svētkiem ASV pilsētā Milvokos. Agrāk Siguldā Zita dejojusi tautas deju ansamblī "Vizbulīte".
Dziesmu svētkos godinās omīti
Pirmo reizi Latvijā Zita atgriezās pēc sešu gadu prombūtnes. Apciemojusi mīļos Siguldas nostūrus, apbraukājusi Latviju un bēgusi no odiem. Siguldā Zitu vienmēr sagaida māsa Ance ar draugu Ingaru, mamma Inese, tētis Mārcis, tuvie draugi un radi. Zitu īpaši vienmēr gaidījusi mīļā omīte Milda Kauliņa, kura nu ir aizsaulē. "Ome vienmēr visam sekoja līdzi, vēl pagājušajā vasarā mani sūtīja pēc vietējām avīzēm, arī "Rīgas Apriņķa Avīzes", un kopā lasījām." Klātbūtne dziesmu un deju svētkos Amerikā būs Zitas veltījums omītei, kura daudzus gadus dziedājusi korī "Gāle".
"Astoņus gadus vēlāk, 2012. gada 15. martā, mana sirds ir pārpildīta ar pateicību par piedzīvoto, īpašiem cilvēkiem, neizmirstamām vietām un iespēju izjust latviskumu no šī neparastā skatpunkta."
* voilà! – lūk! (franču val.)