– Kāpēc nolēmāt ziedot un tieši Raiskuma speciālajai internātpamatskolai?
– Esmu 2. grupas invalīds no dzimšanas. Toreiz no visas Latvijas invalīdus sūtīja uz to skolu. Tā arī es tur nokļuvu un nomācījos desmit gadus. Mēs ar sievu sapratām, ka desmitā daļa no saviem ienākumiem ir jāatdod. Sākām domāt, kam dot. Pirmā doma bija par manu skolu. Vienreiz, otrreiz un tā aizgāja.
Mēs sākām atbalstīt skolu tad, kad vēl nebija pašiem sava uzņēmuma. Kādreiz gāju uz baznīcu, un ideja par desmito daļu tiešām nāk no baznīcas, taču sapratu, ka tas nav man. Sieva lasīja visādas labas grāmatas, un tur arī bija idejas par desmito daļu. Rezultāts jau ir viens un tas pats. Dāvinām skolai tās lietas, kas nepieciešamas. Skolā strādā vēl arī mani pedagogi, bet to kļūst arvien mazāk. Atmiņā man palikusi latviešu valodas skolotāja Tērauda, kura gan vairs nestrādā skolā, bet turpat blakus dzīvo.
– Toties tagad jums ir savs uzņēmums.
– Kad sākās krīze, aizgāju no darba un nodibināju savu uzņēmumu. Neko citu nemācēju, kā organizēt seminārus, un nolēmu riskēt. Nodarbojamies ar pašvaldību un uzņēmumu darbinieku apmācību, semināru un kursu organizēšanu. Agrāk semināra zāles bija pilnas, tagad dažreiz šķiet, ka būtu jāatceļ seminārs, jo cilvēku maz.
Tomēr, kad liekas, ka biznesā neveicas, paskatos uz lietām gada griezumā un redzu, ka nemaz tik slikti nav. Es zinu, ko nozīmē strādāt tur, kur tu gribi, kur ir tava sirds. Gribam attīstīt biznesu, bet nevar atrast darbiniekus. It kā ir bezdarbs, bet, kad vajag darbiniekus, tad nevaram piemērotus atrast.
– Vai piedalāties arī citos labdarības pasākumos?
– Nē, šis ir mūsu vienīgais labdarības projekts. Es nepiedalos pat labdarības dienās. Esmu par to domājis, bet man vajag konkrētu labdarības objektu.
– Kādas izjūtas jūs pārņēma "Latvijas lepnuma" ceremonijā?
– Mēs ar sievu Maiju neesam publiskas personas, un, kad sapratu, ka mūs filmē, ka rādīs televīzijā, tanī brīdī bija liels uztraukums. Bija arī nogurums, jo visu dienu notika sagatavošanās ceremonijai. Pasākums bija labs, bet nogurdinošs. No rīta bijām pie Valsts prezidenta. Tomēr tajā brīdī nebija nekādu izjūtu.
Tikai vēlāk, turot balvu rokās, saproti, ka esi to ieguvis, saproti, ka esi novērtēts un ir kaut kādi augļi. Pirms pāris dienām teicu sievai, ka tagad tik sāku to apzināties. Esam saņēmuši pateicības no skolas un tagad arī Latvijas mērogā.
03.01.2014 14:01
"Latvijas lepnums 2013": Galvenais ir noticēt un sekot sapnim
Autors Sollija Lipore
Olainietis, Latvijas lepnuma balvas ieguvējs Gunārs Kocers un viņa sieva Maija Zujeva ar ģimenes mīluli Credo.
Sollija Lipore
Ticot sapņiem, tiecoties uz mērķi, neatlaidīgi mācoties un strādājot, cilvēks var sasniegt daudz. Spilgts piemērs tam ir olainietis Gunārs Kocers, kurš 2013. gada nogalē saņēma "Latvijas lepnuma" balvu par atbalstu savai skolai.