«Direktors mūsu skolā ienes sirdi un dvēseli,» par G. Jirgensonu saka skolas garderobiste Ārija Ruduse. «Viņam ir pieci bērni, bet nekad nav sūdzējies.»
Par skolas direktoru Guntars strādā jau sešus gadus. Šo skolu pats arī absolvējis un 80. gados kādu laiku tur mācījis bērniem matemātiku. Rīgas dzīvoklis atrodoties tikai piecu minūšu gājienā no skolas.
«Studēt matemātiku izvēlējos, jo tā ir fundamentāla lieta, kas attīsta prātu un dod stabilitāti. Studijas Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē ir kā bagāža un garants, ka dzīvē nepazudīsi,» saka G. Jirgensons. Mācījies paralēlkursā ar politiķi Eināru Repši, arī Ivars Godmanis absolvējis fizmatus, tāpat citi kursa biedri esot sev nodrošinājuši stabilas dzīves. «Visās skolās vajadzētu mācīt sevi mobilizēt, plānot dzīvi un apzināties mērķus,» piebilst Guntars.
Steiga paliek Rīgā
Steidzīgā ikdiena skolas vadītājam paiet Rīgā, taču, tiklīdz kļūst siltāks, katru brīvu brīdi viņš kopā ar ģimeni labprāt pavada Saulkrastos. Māja iegādāta pirms desmit gadiem, un gluži nejauši sanācis, ka tā atrodas Izglītības darbinieku kooperatīvā «Āres».
Kaimiņos esot citu skolu direktori, pedagogi, izglītības darbinieki. Vasaras mājiņas iegādei ieguldīta dzimtas mantojuma nauda. «Varēju to vienkārši iztērēt, tomēr mantotais mežs man šķita svēts. Gluži negaidīti kolēģis piedāvāja iegādāties šo māju, teicis – tev ir daudz bērnu, vajag pa vasaru, kur dzīvot. Īpašums gan bijis ļoti nolaists,» stāsta G. Jirgensons. «Izcirtām kokus, krūmus, kopā ar bērniem savācām sagāzto siltumnīcu stiklus. Tagad dārzs pārvērties līdz nepazīšanai – džungļu vietā vasarās zaļo mauriņš.»
Uz Guntara pleciem ir rakšanas, zāģēšanas un betonēšanas darbi. «Visu paveicām savām rokām. Ja kas lielāks jāizveido no koka, labprāt to paveicu pats. Man patīk amatniecība.»
Velosipēdu fani
Guntara un sievas Diānas ģimenē ir pieci bērni. Vecākā meita Antra dzīvo Helsinkos. Liene studē, lai kļūtu par pārtikas tehnologu, Mārtiņš Latvijas Universitātē apgūst fiziku, Kārlis mācās 9. klasē, pastarīte Baiba – 5. klasē.
Brīvā laika esot tik maz, ka labākā atpūta esot būšana kopā ar ģimeni. Īpaši iecienīti ģimenei ir atpūtas braucieni ar riteni. «Uz Saulkrastiem dodamies ar mašīnu, bet tur gan pārvietojamies tikai ar riteņiem. Savā ziņā šī vieta ar to mums arī asociējas – ar daudziem, daudziem divriteņiem,» smej Guntars. «Ja kur citur redzam velosipēdistu pulciņu, vienmēr nodomājam – tas jau kā pie mums, Saulkrastos.»
Vīrietis atzīst, ka saulainā pilsēta viņam ļoti patīkot – gan centrs, gan pludmale: «Man patīk atmosfēra, kaimiņi un dzīves stils, kas valda šajā pilsētā.» Īpaši fantastiski esot saulrieti. Tikpat brīnišķīgi esot redzēt, kā uz pavasara pusi sarodas velosipēdisti. Tad varot novērot, kā pilsēta atdzīvojas un sāk straujāk elpot.
«Lai gan būts neskaitāmas reizes, vienmēr dodamies uz Balto kāpu, «Koklītēm»,» atklāj Guntars un stāsta, ka ģimene labprāt apmeklē Saulkrastu kultūras pasākumus. Ciemos braucot arī radinieki. Reiz Jāņu svinībās radinieku sabraucis tik daudz, ka bijis jāguļ teltīs un mašīnām pagalmā pietrūcis vietas.
«Tālākos ceļojumos dodamies nevis ar lidmašīnu vai kuģi, bet ar mūsu ģimenes auto.» Skaistākais piedzīvojums bijis brauciens uz Norvēģiju, kur Guntars pārbaudījis savas auto braucēja spējas, līkumojot pa šaurajiem klinšu ceļiem.
Dzīve kā seriālā
«Pēc šī laika standartiem esmu ļoti nemoderns – precējies 28 gadus ar vienu sievieti, un mums ir pieci bērni. Daudzbērnu ģimenes Latvijā uzskata par kaut ko tādu, kas nav jāatbalsta. Vismaz man ir tāda sajūta,» Guntars neslēpj, ka reizēm jūtoties kā seriāla «Piečakarētie» varonis. «Sajūta, it kā kāds uzliek slēpto kameru, liek tev kaut ko darīt un tad smejas. Smiekli nāk visiem, izņemot tevi pašu.»
Tomēr Guntars nesūdzas. Skolēnu pamudināts, nodarbojas arī ar labdarību. «Vācam mantas, drēbes un citas noderīgas lietas. Tad pats sēžos pie stūres un nogādājam ziedojumus uz bērnunamiem vai trūcīgām ģimenēm,» viņš stāsta. Ar skolēniem paviesojušies gan Pierīgas bērnunamos, gan Īslīces SOS bērnu ciematā, ar ko izveidojusies silta draudzība. Pašlaik vešanu pie grūtībās nonākušajiem gaidot gūzma ar saziedotām mantām.
No labdarības līdz politikai
Tomēr palīdzības sniegšana kopā ar skolēniem nav pirmā G. Jirgensona saskarsme ar labdarību. Tā viņš savu laiku iesaistījies arī politikā. «90. gadu vidū mācīju informātiku Purvciema amatu vidusskolā. Tolaik īsu brīdi nodarbojos arī ar ēdināšanas biznesu skolā. Līdz ar to man radās iespējas atbalstīt maznodrošinātos. Sagādāju kādu mandarīnu kasti viņu rīkotajiem vakariem,» atceras Guntars.
Drīz pierunāts doties politikā, sev par lielu pārsteigumu, divus sasaukumus pat ievēlēts Rīgas Domē. Pašlaik gan politiķa gaitas atliktas malā, tomēr politikai seko līdzi aktīvi, jo neesot pārliecības, ka turpmāk dzīvošot nodrošinātu un mierīgu dzīvi.
Ideālais direktors
Guntars atzīst, ka direktora amatā galvenais ir plānošana. Pirmie gadi esot bijuši grūtāki, tomēr tagad var gādāt par inovācijām, lai skolēnu un skolotāju mācību process būtu pēc iespējas kvalitatīvāks. Šo gadu laikā direktors ir līdz nepazīšanai pārvērtis skolas pagalmu, kas kādreiz bijusi iecienīta rajona jauniešu bandu pulcēšanās vieta, kā arī veco skolas kurtuvi pārvērtis bērnu brīvā laika pavadīšanas telpās.
G. Jirgensons stāsta, ka labs direktors ir tāds, kura klātbūtni skolā varot par nejust: «Ideāls direktors panikā un mūžīgā laika trūkumā neskraida ar mapītēm padusē pa veikaliem un nepērk skolotājiem zīmuļus. Tad viņam kaut kas nav kārtībā ar darba organizāciju. Ideāls direktors atnāk uz skolu, satiek pie skolas sētnieku un aprunājas par vakardienas hokeja maču.»
Patīkamākais šajā amatā esot redzēt bērnu priecīgās sejas: «Ir patīkami, ja bērns ar patiesu smaidu sejā tevi pasveicina tramvajā vai uz ielas: labrīt, direktor!»