Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jau plānojot šo notikumu, paredzēja, ka neviena Rīgas baznīca nevarēs uzņemt visus klāt būt gribētājus. Tāpēc viena dievkalpojuma vietā tika rīkoti trīs – pirmais Jāņa baznīcā, otrais Jēkaba baznīcā un pēdējais Pētera baznīcā. Tik un tā vietas nepietika. Daudziem bija jāsamierinās ar palikšanu aiz dievnama durvīm. Pēc pirmā dievkalpojuma svinīgā procesija mēroja ceļu no Jāņa uz Jēkaba baznīcu, ejot caur daudz kuplāku skatītāju un interesentu masu kā divpadsmit gadus agrāk (1910), sagaidot Rīgā Krievijas ķeizaru.

Šī diena luterāņiem ir saistīta ne vien ar vēl nepieredzētu sabiedrības uzmanību, bet arī ar vēlāku vilšanos.

Pirmkārt, pašai luterāņu baznīcai šī diena bija liecība par pārvarētām pretrunām starp latviešu un baltvācu luterāņiem. Šajā dienā abu tautību luterāņi līksmoja kopā. Protams, ne jau viss līdz galam bija nolīdzināts un piedots. Tomēr ar Kārļa Irbes ievēlēšanu baznīca bija izraudzījusi sev vadītāju, kurš nešķiroja ticīgos pēc tautības. Pirmais un ievērojamākais pierādījums tam bija bīskapa ievēlēšana arī vācu draudzēm. Nepilniem septiņiem procentiem no Latvijas luterāņiem bija savas tautības bīskaps. Lai iezīmētu šī soļa lielumu, jāpiebilst, ka Igaunijā, kur tautību situācija luteriskajā baznīcā bija stipri līdzīga, baltvāciešiem bija vien savs prāvests. Par nožēlu jāatzīst, ka šis izlīdzinājums nepastāvēja ilgi. Daudzu latviešu prātos un sirdīs septiņi verdzības gadsimti nedeva iespēju izpausties kristīgai sadraudzei un salīdzināšanai, pieaugošais latviešu nacionālisms, sākot ar 20. gadu otro pusi, arvien vairāk meklēja iespējas revanšēties.

Otrkārt, radās (kā vēlāk izrādījās – maldīga) ilūzija, ka valsts un luterāņu baznīca ir savstarpēji spējušas atrast visveiksmīgāko līdzāspastāvēšanas un sadarbības modeli. Abu bīskapu iesvētīšanas pasākumos piedalījās augstākās valsts amatpersonas – Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste, premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics, ministri, deputāti un citi valsts pārstāvji. Bez tam baznīcas pārstāvji un ārvalstu viesi tika laipni aicinti pie augstākajiem valsts pārstāvjiem uz audiencēm un maltītēm. Varēja rasties iespaids, ka luterāņu baznīca ir pastāvīgā valsts vadītāju gādībā. Tomēr tā bija maldinoša izrādīšanās. Valsts amatpersonu lielā interese vairāk bija saistīta ar personīgām un politiskām vajadzībām. Laikā, kad Latvijas starptautiskā atzīšana vēl tikai uzņēma savus apgriezienus, valstij bija ārkārtīgi izdevīgi izrādīties baznīcu vadītājiem no Zviedrijas, Vācijas un Igaunijas, kā arī augstiem viesiem no Somijas un citām valstīm.

Treškārt, daudziem varēja rasties priekšstats, ka luteriskā baznīca ir atkal ieņēmusi ļoti nozīmīgu lomu sabiedrībā. Uz šādām domām varēja vedināt daudzie interesentu pūļi un preses uzmanība. Tomēr vēlākie notikumi parādīja, ka šie cilvēki vairāk bija nākuši paraudzīties uz sen nepieredzētu ārēju spožumu, maz līdzdalot baznīcas likteni. Viņu sirdis, ja var lietot šo analoģiju, bija un palika tālu no baznīcas. Protams, šis remdenums netraucēja lielākajai daļai šo mazieinteresēto arvien nest savus bērnus kristīt, pašiem iesvētīties, laulāties un apbērēties luteriskajā baznīcā.

Summējot, 16. jūlijs luterāņu atmiņā palika ar dalītu pievienoto vērtību. No vienas puses, otru tādu dienu luteriskā baznīca vairs nav piedzīvojusi, kurā tā būtu baudījusi tik lielu valsts un tautas uzmanību un interesi. Tomēr šī diena luterāņiem zaudēja savu svaru, jo šai pašā gadā valsts noslēdza ar Vatikānu konkordātu, kas īpašā vietā iecēla Romas baznīcu. Turklāt nepilnu gadu vēlāk valsts vēl vairāk sāpināja luterāņus, kad atņēma tiem dievnamu, kurā dibināta pirmā latviešu draudze un kurš gadu simtu garumā bija luterāņu nozīmīgakais dievnams Rīgā – svētā Jēkaba baznīcu.

Šķiet, minot 1922. gada 16. jūliju, lieti iederas bīskapa Kārļa Irbes sacītais 1923. gada Lieldienās, kur viņš norāda, ka, zaudējot akmens namus, mums paliek Dieva Vārda nams. Tāpat, zaudējot to interesi no valsts un sabiedrības, luteriskā baznīca var tiekties pēc patiesās intereses Dieva acīs, kalpojot savai tautai ar Dieva Vārdu un sakramentiem.

No mūsdienu skatu punkta jāsecina, ka ārpus šī ārpolitiskā un iekšpolitiskā burbuļa uz 16. jūliju nekas nemainījās. Baznīca, kā iepriekš, sludināja Dieva Vārdu un kalpoja tautai.

Viens īpašs priekšmets cauri gadiem ir saglabājies un liecina par šo dienu. Tā ir zviedru arhibīskapa dāvana Latvijas baznīcai bīskapu svētīšanas dienā – dedzīgā kristieša un lielā zviedru ķēniņa Gustava Ādolfa glezna (attēlā). Tā sākotnēji bija novietota svētā Jēkaba baznīcā, bet no turienes atdota luterāņiem pēc dievnama prettiesiskās atņemšanas. Pašlaik tā atrodās Jāņa baznīcā.