– Vai Jāņa Lūsēna jaunā programma rakstīta īpaši tev?
– Nē, tik traki gan nav. Lūsēns ir dižs komponists, un viņa nošu krājumi ir tik bezgalīgi, ka viņš var atļauties šad tad izvilkt 30 gadu vecas nošu lapas, kuras neviens nekad nav ne redzējis, ne dzirdējis, un uztvert kā jaunas. Tur, protams, ir arī jauni gabali, tādi, kurus jau esmu dziedājis, bet lielāko daļu – nekad.
Arī no teātra izrādēm, tostarp no rokoperas "Indriķa hronika", ko kādreiz Ivars Stonins dziedāja, dziesmas ar Māra Melgalva, Kārļa Skalbes, Aspazijas, Plūdoņa, Ojāra Vācieša vārdiem.
Programma vairāk vai mazāk pielāgota tam, ka koncerti notiek Latvijas baznīcās.
– Var teikt, ka J. Lūsēns ir tavs komponists, jo šī jau ir trešā jūsu kopējā programma, neskaitot kopīgi pavadīto laiku "Zodiakā" un citos projektos.
– Šis ir jautājums, par kuru kādreiz varētu sarīkot veselu diskusiju, jo Ieva Akurātere, piemēram, saistās ar Juri Kulakovu, Niks Matvejevs – ar Mārtiņu Braunu, Zigmars Liepiņš – ar Imantu Vanzoviču un Mirdzu Zīveri. Man lielajā laimestā, gluži kā pie spēļu automāta izkrītot četriem septītniekiem, ir veicies ar Jāni Lūsēnu.
– Šī sadarbība sākās ar "Zodiaku"?
– Es ļoti precīzi varu nosaukt laiku – 1985. gada sākums. Nejauša lietu sakritība – sākās ar mazu vijoles iespēlēšanu, turpinājās ar piedziedājumu otrai balsij un tā pamazām, pamazām aizgāja.
Es ar Lūsēnu labi jūtos. Pazīstu viņa rokrakstu, viņš pazīst mani kā savu zeķu pāri, viņš zina visas manas varēšanas un nevarēšanas, līdz ar to ir ļoti viegli. Un tad, kad viņš raksta kaut ko man, viņam, es pieņemu, nav jālauza galva un uzreiz viss ir skaidrs.
Man savukārt pietiek pirms koncerta saņem nošu lapu, un es tās varu lasīt, jo man ir pazīstams ne tikai komponista fiziskais, bet arī muzikālais rokraksts. Intonācijas ir pazīstamas, un tas iet – kāpēc pretoties, ja labi saskan?
– Kāpēc jaunā programma un arī vairākas citas, kurās tu piedalies kopā ar Lūsēnu un Kristīni Zadovsku, tiek izpildīta dievnamos?
– Varbūt mani apstrīdēs komponists, bet es uzņemtos ja ne visu, tad vismaz daļēju atbildību par šo ideju. Lai gan ideja jau ir simtiem gadiem sena, jo baznīcas ir vienas no tām kultūras krustpunktu vietām, kurās ir ne tikai mūzika, bet arī glezniecība, respektīvi, kultūras un garīgais centrs.
Daudzu gadu garumā labi zināmais muzikantu biezās maizes šķēles periods ir Ziemassvētki, kad baznīcas tiek izmantotas un ekspluatētas maksimāli, cik vien var, cilvēki labprāt nāk, un baznīcas ir pilnas.
Mēs kādreiz ar Jāni jau bijām mēģinājuši baznīcā arī citā laikā – uzstāju uz to, ka baznīca patiešām ir tā vieta, kur cilvēks, atnākot uz koncertu, to arī klausās. Esmu vairākas reizes pārliecinājies par savas domas pareizību. Kuldīgā, piemēram, Mārtiņa baznīca ir gandrīz blakus kultūras namam, un, ja vienlaikus abās vietās notiek koncerts, tad, vismaz ar trīs reizes lielāku klausītāju skaitu, uzvarētāja ir baznīca. Un baznīcā uzstāties ir arī nesalīdzināmi patīkamāk.
Ja ir kāda dziļāka doma, kas nav tikai izklaide un dejas, un tu to gribētu aiznest līdz klausītājiem, tad baznīca ir piemērotāka par kultūras namu, ko es gan negribētu pielīdzināt kaut kādam padomju laika iestādījumam. Bet žanri ir atšķirīgi katrai vietai.
Bez šaubām ir mācītāji, kas ir ļoti konservatīvi un pieturas pie saviem kanoniem, – baznīcā ir tikai vieta dievkalpojumam un tikai ļoti stingrā rituālā ieturētam. Taču arī daudzi mācītāji priecājas par cilvēkiem, kas neapmeklē dievkalpojumus, bet atnāk uz koncertu un varbūt mazliet aizdomājas arī par citām lietām.
– Kas tu esi vispirms? Dziedātājs, televīzijas vai radio cilvēks? Kādreiz nebija nekādu šaubu – dziedātājs! Bet tagad?
– Neesmu nedz žurnālists, nedz moderators, arī mūzikā diemžēl esmu autodidakts. Teikt, ka tas ir hobijs, varbūt būtu pārmērīgi zemu, bet īstenībā es vairāk sliecos uz to, ka tā man ir aizraušanās un patikšana. Jo profesionāls mūziķis ir kaut kas cits – tas ir ikdienas smags darbs, ko es diemžēl nedaru jau diezgan sen.
Ja tu prasi, kas es esmu, tad ļauju izvēlēties, kas sirdij tuvāks.
– Cik saprotu, visas tavas radošās izpausmes sekmīgi sadzīvo un papildina cita citu.
– Pagaidām jā. Lai gan viegli nav. Jo brīvā laika pietrūkst. Un doma, ka vajadzētu palikt pie kaut kā viena, bieži nāk prātā. Tad es sevi mēģinu mierināt, ka ir nepieciešama dažādība.
Darbs radio un televīzijā dod pastāvīgus iztikas līdzekļus, tāpēc es ļoti patīkami jūtos mūzikā, jo tā ir ļoti neprognozējama – te ir, te nav. Pateicoties diviem pastāvīgiem darbiem varu brīvi manipulēt ar mūziku, jo tie man neliek domāt, par to, ka man ir nepieciešams obligāti nospēlēt desmit koncertus mēnesī, lai es izdzīvotu. Varu spēlēt desmit, varu nespēlēt nevienu. Tas nemaina manas īres grāmatiņas stāvokli.
– Tātad tu esi brīvāks mūzikai?
– Tā ir ļoti patīkama sajūta. Runājot par programmu ar Jāni Lūsēnu, sākumā bija jautājums: "Vai tad cilvēki nāks klausīties?" Turklāt daudziem šķiet mazliet dīvaini, ka baznīcā tiek tirgotas biļetes, jo šie ir biļešu koncerti. Tas nekas, ja arī atnāks pieci cilvēki, jo es gūstu gandarījumu no pašas muzicēšanas. Zinu, kā tas ir, ka gaidi sestdienu ar domu nospēlēt koncertu, lai varētu vēl vienu nedēļu izdzīvot... Un, ja tā nenotiek, tad sajūta ir smaga...
– Turklāt tu vari izvēlēties, ko dziedāt, līdz ar to esi patiesāks mūzikā.
– Tā ir milzīga priekšrocība. Ja nebūtu šo divu darbu, tad pa naktīm būtu jāspēlē dejas. Nezinu, cik ilgi mana veselība to spētu izturēt.