"Šīs ir manas bērnības dienu atmiņas par vietām, kuru vairs nav, vietām, kur esmu staigājis, gājis ganos. Nostalģija." Pasteļtehnikā veidotajās gleznās atainotas dabas ainavas Riebiņu novada Gailīšu ciema no režisora dzimtās puses – Latgales. J. Streičs pastāstīja, ka gleznu cikls ir ļoti liels un tapis jau pirms daudziem gadiem.
Režisors stāsta, ka glezno jau kopš bērnības. "Daudzi to nezināja, bet tiem, kuri mani pazīst, tas nav jaunums," piebilst viņš. Tomēr šī sirdslieta allaž esot likta lietā, darbojoties kino jomā. "Gleznošanas iemaņas man vienmēr noderējušas filmās, veidojot dekorācijas. Taču studentu gados pat esmu pelnījis maizīti, gatavojot dekorācijas amatieru teātriem."
J. Streičs gan atzīst, ka mākslā nav profesionālis, neesot arī tādu konkrētu brīžu, piemēram, rītu vai vakaru, kad nodoties gleznošanai. "Gleznoju tad, kad ir kāds vaļas brīdis."
Izstādes atklāšana notiks svētdien, 9. septembrī, plkst. 16.00 Mālpils Kultūras centra izstāžu zālē.
Savas gleznas režisors komentē ar dzejas vārdiem: "To vietu vairs nav, tikai vietu vārdi vēl skan, bet aiz vārdiem ainas, kas svešas man. To vietu vairs nav, kur bizoju basām kājām, un ļaužu vairs nav, tie deportēti uz debesu mājām. To vietu vairs nav, šad tad tik iztēlē rodu, kad noglāstu vārdu ar spalvu vai otu."
J. Streičs savus talanta cienītājus šovasar pārsteidza vēlreiz – ar grāmatu "1991. Tas garais cilvēkbērna gads". Grāmata ir ļoti apjomīga un vēsta par Latvijai un īpaši Latgalei tik svarīgo filmu "Cilvēka bērns", kā arī par Latvijas vēsturē smago un nozīmīgo laiku – no 1990. līdz 1992. gadam, kas skaudri un godīgi atspoguļojās J. Streiča tā laika dienasgrāmatās un sarakstē ar rakstnieku Jāni Klīdzēju.