Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kādēļ filmēšanai izvēlējāties tieši "Billi", un ko šis darbs nozīmē jums personīgi?
To, ka tās sajūtas, kas man bija, izlasot Vizmas Belševica "Billi", gribu vizualizēt filmā, sapratu jau uzreiz pēc pirmās grāmatas izlasīšanas. Tas impulss bija tik spēcīgs, ka neatlaida visus šos gadus, kamēr tapa daudzas citas manas filmas. Tā ka – tā nav tāda speciāla izvēlēšanās, ko filmēt, bet gan loģiska un beidzot sagaidīta iespēja – vispirms saņemot atļauju un piekrišanu no Vizmas Belševicas, un tad pēc daudziem gadiem iesniedzot projektu Simtgades filmu konkursā.

Esat arī tikusies ar Vizmu Belševicu. Ko viņa domāja par ideju veidot filmu pēc šī darba motīviem? Pirmizrādi viņa diemžēl nesagaidīja, bet ko, jūsuprāt, rakstniece teiktu par iznākumu?
Jā, protams, esmu tikusies, bet attiecībā uz "Billi" – liela nozīme bija mūsu garajām telefonsarunām. Viņas domas, atziņas, kategorisms pret "izpušķošanu un apcakošanu", kas viņu kaitināja citās filmās... Tas viss noderēja gan man, gan scenārija autoriem Arvim Kolmanim un Evitai Sniedzei.

Tajā pašā laikā gribu teikt, ka man nebija tādas smagas apziņas, ka man ļoti jāpiedomā, kas Belševicai būtu paticis un kas nē. Tagad, jau mēģinot paskatīties uz padarīto no malas, man šķiet Belševicai nebūtu daudz pretenziju. Varbūt vietām viņa mums teiktu: "Ak, tā jūs to ieraudzījāt?!"

Kā izvēlējāties aktierus filmas lomām, un kurš no viņiem sagādāja lielāko pārsteigumu?
Nevarētu teikt, ka kāds no aktieriem man būtu sagādājis lielu pārsteigumu... Bet milzīgu prieku un apziņu, ka izvēle pareiza – to gan! Īpašs prieks man bija par Billes atveidotāju Rūtu Kronbergu un arī par pārējiem bērniem. Par viņu sniegumu jau esmu saņēmusi arī ārzemju kolēģu komplimentus.

Tāpat arī par Billes mammu – Elīnu Vāni, tēti – Artūru Skrastiņu, vecmāti – Lolitu Cauku, arī pārējiem. Mums "Billē" tiešām ir koša tā aktieru buķete – Lilita Ozoliņa, Gundars Āboliņš, Guna Zariņa, Maija Doveika, Pēteris Liepiņš, Leons Krivāns, Vilis Daudziņš, Dace Bonāte, Dace Makovska un vēl, un vēl.

Man bija svarīgi sajust katru tēlu kā laikmeta liecību, kā tādu mazu trīsdesmito gadu pasaulīti, kas kopā veido kolorītu Rīgas nomales un Latvijas lauku ainu – katram ir savs raksturs, manieres, vizuālais tēls.

Spilgtākais, emocionālākais brīdis, ko atceraties no filmēšanas laika?
Nu tad jāsaka, ka visa filmēšana bija emocijām pārpilna! Un uzreiz gan jāpiemetina, ka īsti jūtināties jau nebija nedz laika, nedz spēka. Viss tika atdots labākā rezultāta sasniegšanai, garas stundas, pēc dzelžaina plāna. Tajā pašā laikā cenšoties nepazaudēt radošo stīgu un improvizācijas iespējas.

Filma ir pabeigta, un tūdaļ tiks laista tautās. Kā jūs varētu raksturot savas izjūtas?
Tas ir tāpat kā ar bērnu, kas pieaudzis – gribas viņu vēl lolot un pucēt, bet tu saproti, ka ir pienācis laiks un jāļauj viņam doties pasaulē.