Taču mūsu saruna bija ne tikai par balvām, bet arī "sarkanajām līnijām", skorpionu salaišanu vienā burkā un to, ciktāl drīkst iet kinodokumentālists, lai uzņemtu labu filmu.
– Par balvām un filmām vēl parunāsim, bet kādēļ izvēlējāties iet tieši dokumentālā kino ceļu?
– Man jau diezgan agri bija skaidrs, ka gribu dzīvot mākslā un ka mani interesē kino. Mācījos Lietišķās mākslas vidusskolā un Mākslas akadēmijā, bet visu laiku bija sajūta, ka kaut ko gribu darīt ar stāstu par savu tēvu (Ievas pirmā filma "Mans tēvs baņķieris" ir stāsts par viņas tēvu – U.G.). Visādi mēģināju šo tēmu iekļaut savos darbos, bet loģiski, ka tas nestrādāja, un tad sapratu: man ir vajadzīgs kino! Tāpēc gāju mācīties kino režiju.
Protams, var jau visu darīt bez skolas un pasniedzējiem, jo gluži tāpat vien nevar to darīt. Domāju, ka dokumentālā kino vide gan Latvijā, gan pasaulē ir tāda šaura niša, kurā tu nevari būt autsaiders, jo tas būtu grūti. Tāpēc, lai pietuvotos kino un uztaisītu šo filmu, es aizgāju mācīties, jo man uzreiz bija skaidrs, ko es darīšu.
– Tātad kinorežisores gaitas jūs faktiski sākāt ar šo filmu?
– Sākumā šī filma bija studenta darbs, pēc tam – mans maģistra darbs. To pamanīja filmu studija "Mistrus media", un tad jau tā kļuva par lielo filmu. Tagad man šķiet, ka, to veidojot, es iemācījos tikpat daudz, cik, divus gadus mācoties maģistrantūrā, jo tik tiešām ar visu nācās saskarties praksē. Tad man kļuva skaidrs, ka tas ir tas, ko es gribu darīt. Vēl nebija pabeigta iepriekšējā filma, kad sākās darbs pie nākamās, kuras galveno varoni jau biju satikusi, un man šķita: tas ir kaut kas, par ko būtu vērts uztaisīt filmu.
Par filmu “Mans tēvs baņķieris” Ieva Ozoliņa saņēma nacionālo kinobalvu “Lielais Kristaps”. Attēlā kopā ar filmas montāžas režisori Lindu Olti.
– Kā tas process sākas? Kāds pasaka: "Ieva, šī ir lieliska tēma!", vai arī pati izdomājat, par ko gribat veidot filmu?
– Nezinu, vai esmu mazticīga, bet man visu laiku vajadzēja, lai kāds uz to pagrūž. Draugi visu laiku teica: "Ieva, tev taču ir jāfilmē un jātaisa filmas!" Protams, nav arī tā, ka es eju un uz ielas meklēju ideju filmai. (Smejas) Vienkārši ir cilvēki, kas kaut kādā jocīgā veidā rezonē ar to, ko viņi pasaka vai izdara. Man šķiet, jebkurš režisors filmas taisa par sevi – pat ja tās ir par citiem cilvēkiem.
Arī ar šo filmu ("Dotais lielums: mana māte" – U.G.) tā bija – tās varonis Raitis pateica vienu teikumu, un man likās, ka es saprotu, ko viņš saka. Bet viss, ko viņš saka un dara, ir tik ļoti sarežģīti un samezgloti, ka daudzi cilvēki domā: "Viņš ir tik dīvains!" Bet nē, viss, ko Raitis saka un dara, ir pat ļoti konkrēts. Viņš aiz komata redz divdesmit ciparus, kamēr mēs noapaļojam līdz vienam vai diviem.
– Saprotu, ka tā plūstoši esam nonākušas līdz jūsu jaunākajam darbam – "Dotais lielums: mana māte".
– Jā. Man liekas, ka ir grūti dzīvot tik niansēti. Tā frāze, ko Raitis pateica, – ka valodu viņš rausta mātes dēļ, nenozīmē, ka valoda jārausta fiziski; tas var nozīmēt arī vienkāršu "bremzēšanu". Un nav arī tā, ka mamma būtu likusi Raitim šķēršļus. Es domāju, tā ir nedrošības sajūta, kaut ko darot, ka vecāki nav spējuši iedot drošības sajūtu, ka tu uz kaut ko esi spējīgs.
– Vai filmas uzņemšana un sarunas starp cilvēkiem var palīdzēt risināt šādas problēmas?
– Domāju, ka noteikti! Gan par Silviju (Raita mamma – U.G.), gan pašu Raiti pēc filmas tika daudz runāts un rakstīts, daudzi ir redzējuši filmu, visi tagad par viņiem zina, nāk ar savu pienesumu un par to runā. Bet, domāju, neskatoties uz to visu, viņiem tagad ir kļuvis labāk un vieglāk, lai gan mēs viņus kadrā redzam "nesmukus". Mani ļoti iepriecināja tas, ka Raitis aizgāja mācīties – viņš tagad apmeklē "tango terapiju", uz ko viņu pamudināja viena no filmas varonēm.
– Tas nozīmē, ka filma var būt arī kā labs psihoterapijas seanss?
– Pilnīgi noteikti! Kaut kad sen izlasīju tādu frāzi: ja tu kaut ko nesaproti, par to vajag taisīt filmu. Tāpat ir ar filmas varoņiem: ja tu kaut ko nesaproti, ļauj, lai par tavu problēmu uztaisa filmu. Jo tajā procesā jau nākas visu uzrakt līdz dziļumiem.
Ar filmas “Dotais lielums: mana māte” galveno varoni Raiti. Ieva cer, ka filma kaut mazliet ir palīdzējusi atrisināt domstarpības Raita un viņa mātes starpā.
– Šī ir filma par paaudžu attiecībām?
– Būtībā jau tā nav filma par Raiti un Silviju. Vienkārši tā sanāca, ka caur viņiem ir izdevies šo stāstu izstāstīt. Jā, tas ir plakāts un stāsts par paaudžu attiecībām; par to, kā mēs nedzirdam viens otru. Filma par nesarunāšanos.
– Tā ir ļoti personiska. Ciktāl jums, to uzņemot, nācās pārkāpt "sarkanās līnijas"?
– Nācās pārkāpt, kā gan bez tā! Kad filmē par šādu tēmu, to nākas darīt līdz pašām mielēm. Jo, ja kaut kas atstāts pusratā, tas nestrādā. Mēs redzam cilvēku, kurš nespēj veidot attiecības ar sievietēm; viņš nespēj saprast māti un nespēj saprast pats sevi. Viņa dzīvē sievietēm vispār nav vietas – ne sirdī, ne galvā. Tas viss ir aizbāzts ar aizvainojumu, ar vainas apziņu pret māti.
Sarkanās līnijas... Protams, mēs izvēlējāmies veidot šo dokumentālo filmu, mazliet pārkāpjot arī estētiskuma robežas. Ētiskās robežas, starp citu, nosprauž varoņi paši. Jo viņi nav, piemēram, nevarīgi alkoholiķi, kuri pa vakariem sit viens otru. Viņi ir domājoši un stipri. Viņi jebkurā brīdī varēja pateikt, ka negrib filmēties, bet to nedarīja. Jautājums: kāpēc? Domāju, vienā brīdī mēs viņiem bijām tikpat svarīgi, cik viņi mums.
– Teicāt, ka jau strādājat pie nākamās filmas. Vai tas atkal būs stāsts par ģimeni?
– Jā! Filmā ir brīnišķīga galvenā varone, kura man ļoti patīk. Savā ziņā viņa ir līdzīga Raitim: atklāts cilvēks, ass prāts, diezgan skaidrs mērķis. Vairāk gan pagaidām nestāstīšu, jo tie ir tikai pirmie soļi. Ir daudz režisoru, kuri stāsta par savām filmām, kas tā arī netiek uzņemtas. Cilvēki ir teikuši, ka man ir intuīcija un dokumentālo kino taisīt taču ir tik grūti. Savukārt man liekas, ka dokumentālais kino visu pasaka priekšā. Spēlfilmas uzņemt ir ļoti grūti, lai gan man ļoti gribētos to izdarīt. Bet pagaidām pietiek ar dokumentālo kino.
Pilnu interviju lasiet 30. janvāra laikrakstā "Kodols".
Par filmu “Dotais lielums: mana māte” Ieva Ozoliņa Amsterdamas kinofestivālā saņēma žūrijas specbalvu.