Atzīmējot šā gada gaviļnieku – komponista Ulda Marhileviča un dzejnieces un dramaturģes Māras Zālītes – skaisto jubileju, kā arī 15 gadus kopš abu autoru traģikomiskās dziesmuspēles "Tobāgo!" pirmizrādes Dailes teātrī, šovasar "Tobāgo!" atjaunotā versija apceļo vairāku Latvijas pilsētu estrādes. "Ceļa posms ir pieveikts nopietns – gandrīz kā no Tobāgo līdz Pāvilostai," par piedzīvoto 60 gadu garumā saka pats Uldis Marhilevičs. "Tagad jūtos atkal atgriezies mājās un gribu vēlreiz izdzīvot skaistākos piedzīvojumus. Man tie ir mūzikā."
– Jūs pārstāvat mūziķu paaudzi, kas Atmodas gados bija ne tikai pārmaiņu liecinieki, bet arī to simbols, zināmā mērā – vērtību vēstnieki. Vai kaut ko tādu ir pamats gaidīt arī mūsu laikos?
– Nu jā, ar laiku jau daudzas lietas kļūst, kā saka, "leģendāras", apaug ar nostāstiem. Vērtējot to laiku, no vienas puses, bija tā, ka mēs vienkārši muzicējām, bet daudzas lietas, kas sadzīvē un sabiedrībā bija aktuālas, loģiski, skāra mūs tāpat kā jebkuru citu cilvēku. Tas bija neizbēgami, it īpaši tie procesi, kas atšķīrās no visa, ko bijām pieredzējuši iepriekšējos 50 gados, un mūziķi, kā visi mākslinieki, tajā visā bija iekšā. Mēs īpaši pie tā nepiedomājām, tas notika it kā pats no sevis, un bija jāsaka kāds vārds, kā jebkuram citam cilvēkam – vai tā bija Rakstnieku savienība vai dzejnieki, vai politiķi –, un mēs piedalījāmies tajos procesos. Protams, viss attīstās, viss mainās, un man ir grūti pateikt, kā būtu, ja būtu, – es varu tikai pateikt, kā ir, jo es pats, cik nu man atļauj tā darbība, esmu sabiedrisks cilvēks. Ja man ir kāda intervija vai jautājumi, es vienmēr atbildu, ko domāju. Daudz kas ir mainījies, bet gan toreiz, gan tagad mums katram ir jādara savs darbs godīgi, ar tīru sirdsapziņu un iespēju robežās publiski jāizsaka savs vērtējums notiekošajam.
– Vai mūzikai vienmēr jābūt ar aicinājumu un aktuālu stāstu?
– Tas ir jautājums, uz kuru es nezinu konkrētu atbildi, jo mūzika, tāpat kā visas mākslas pasaule, ir jūtu un emociju vide, un tas ir tik netverami, ka viens mākslinieks izvēlas dzīvot un paust ļoti personiskas emocijas un sajūtas, cits uzskata, ka ir jādod kāds vēstījums, kaut kas konkrēts. Pēdējos gados piederu pie tiem otrajiem. Jā, man ir ļoti svarīgs šis vēstījums, stāsts, tēma, par ko mēs runājam un ko tā mums atklāj. Bija daudzi gadi, kad es vienkārši ļāvos kaut kādai mūzikas iedvesmai, pat īpaši nedomājot, par ko tā būs, lai gan, ja tā dziļāk padomā, mūzika vienalga kaut kādu vēstījumu nes. Ja mēs apskatāmies dižgarus, iepriekšējo laiku "bēthovenu" radīto mūziku, ja to pārvērš filmās un stāstos – tur ir milzīgs emocionāls lādiņš un vēstījums. Bet, jā, pēdējos gados man ir ļoti svarīgi, par ko ir stāsts mūzikā.
– Kurus mūsdienu māksliniekus jūs raksturotu kā sabiedriski aktīvus vērtību nesējus, kuriem ir svarīgi stāstu stāstīt līdzīgi kā jūs?
– To es tā nevaru pateikt, tas varbūt pat nebūtu korekti, jo katrs rada un strādā tā, kā viņam ir dots. Neapšaubāmi Renārs Kaupers un "Prāta vētra" – par viņu es 100% varu teikt, ka viņš ir viens no tiem, kuri ļoti spēcīgi uzrunā sabiedrību, mūsu tautu. Es negribētu atlasīt atsevišķu sarakstu, taču savā laikā, atmetot gaumes vai emocijas, bet fakti pierāda, ka rokgrupa "Līvi" caur visiem ērkšķiem radīja tādus darbus, kas ļoti spēcīgi uzrunāja tautu.
Uldis Marhilevičs ar savējiem – "Liepājas brāļiem".
– Kā mainījusies māksla un mūzika laikposmā pēc neatkarības atjaunošanas un šodien? Vai nav nostalģijas pēc tā laika īpašā gara?
– Tās īstās vērtības – tās bija un būs, tās ik pa laikam parādās. Daudzas lietas šobrīd taisa no plastmasas, nevis no koka, un tas, protams, atspoguļojas arī mākslā un mūzikā. Nenoliedzami, ir milzīgais tirgus dzenulis, kas visu laiku pieprasa kaut ko jaunu, ar jauniem akcentiem. Tādam laikam mēs tagad skrienam cauri, visa pasaule skrien tam cauri, un tomēr pierādās tas, ka labas tēmas, labas melodijas uzreiz kaut kā izceļas, un tās ir tās paliekošās vērtības. Bet daudz kas ir viendienīgs, jo tāds ir mūsdienu laiks.
– Ja jums šodien būtu kopā ar kolēģiem jārada kāds skaņdarbs ar sociālu vēstījumu, par ko tas būtu? Uz ko aicinātu?
– Neizbēgami, ka tagad tādi darbi būs saistībā ar mūsu valsts simtgadi. Man arī ir padomā divi darbi, kas būtu jāveido. Viens ir tā sauktais pasūtījuma darbs, ko man piedāvā veidot, bet otrā darbā es varu izpausties brīvāk, un tajā es ļoti cenšos "pacelt" tēmu par mūsu puišiem, kuri sāka kā Rīgas pašpuikas, bet beidza kā strēlnieki. Viņu stāsts un viss šis ceļš man kā tēma visu mūžu ir tuva, dārga un svēta, un es gribu pie tās pieķerties. Es vēlētos šo darbu veidot no pagātnes uz nākotni, ne tikai faktoloģiski izstāstīt par kaut kādu laika periodu, bet ņemt par pamatu un piemēru cilvēku milzīgo dzimtenes mīlestību un cīņu par to. Tas gan, es domāju, ir aktuāls mūžīgi.
– No Latvijas mūziķu un mūzikas industrijas pārstāvju puses nereti izskan aicinājums par ideju, ka radiostacijās būtu jāievieš noteiktas kvotas mūzikai, kas izpildāma latviski. Kā jūs komentētu šo ideju?
– Šis jautājums ir divējāds. No vienas puses, tas ir ļoti svarīgi, ka mēs mūziku klausītos savā valodā. It kā mums ir LR2, bet es uzskatu, ka šajā kanālā mūziku tomēr vajadzētu dažādot, jo tur pārlieku skan tāda kā pašdarbība. Vienlaikus jautājums ir, vai mēs kā maza tauta ar maz nodokļu maksātājiem varam atļauties Latvijas Radio četras vai piecas programmas.
– Nu jau sešas...
– Varbūt daudzi man piekritīs, daudzi nepiekritīs, bet atkal kārtējo reizi tas ir jautājums par valsts naudu – vai mums vajag vairākus radio? Jāuzteic LR3 – ir ļoti labi, ka tur skan kvalitatīva klasiskā, gan džeza u.c. žanru mūzika, bet es domāju, ka visu to kopējo saimniecību noteikti varētu apvienot un strādāt daudz racionālāk. Atgriežoties pie latviešu mūzikas, tā ir vajadzīga, bet, no otras puses, tās lietas, kas tiek noregulētas no augšas, ne visai labi strādā tirgus sistēmā. Tāpat kā cilvēki ne vienmēr pērk tikai Ogres trikotāžu – pērk arī to importēto. Un Latvijas Radio 2 vajadzētu ļoti dažādot mūziku, kaut vai pa stundām. To visu var noregulēt.
– Vai ar mūziku Latvijā var nopelnīt?
– Ir mūziķu loks – slavenākie, populārākie dziedātāji, solisti, grupas –, kam pat nav regulāri jāspēlē, viņi nospēlē dažus koncertus un ir sevi nodrošinājuši. Tad ir vesels loks ar mūziķiem, kurus rauj uz pusēm, kuri skrien no viena koncerta uz otru. Tas ir vecais stāsts, ka labi spēlētāji apkārt nemētājas, jo spēlēt un muzicēt jau gribētu daudzi, bet tas nenozīmē, ka viņi ar to varētu naudu nopelnīt. Un tad ir tādi, kas kaut kur strādā un muzicē tikai pēc darba. Tādu ir ļoti daudz.
– Pie kuriem piederat jūs?
– Paldies Dievam, ar savu darbu maizei nopelnīt varu un vēl sviestmaizei arī.
– Skatītāji Uldi Marhileviču bieži raksturo kā ļoti dzīvespriecīgu, gaišu, smaidīgu cilvēku. Vai esat tāds arī ikdienā? Kur smeļaties optimismu un prieku, ar ko dalīties?
– Nekad neesmu speciāli piedomājis, cik esmu smaidīgs vai nesmaidīgs. Ir arī otra puse – ar saviem līdzcilvēkiem, ar saviem tuviniekiem. Viņi nereti redz to, ko lielai publikai nemaz nevajag redzēt, tā ka ne viss ir tik rožaini. Bet pārsvarā tā ir tāda, neteiksim, dzīves koncepcija, bet mana dzīves uztvere. Ja kaut kas notiek ne tā kā vajag – nu ko lai dara? Tad tomēr smaids palīdz vairāk nekā drūma seja. Neteikšu, ka tas ir kaut kas uzspēlēts, bet tā nu tas ir. Vēl varu teikt, ka esmu daudz skrējis un fiziskās aktivitātes man daudz ir palīdzējušas. Ar gadiem daudz kas mainās, bet tāpēc nevajadzētu raudāt.
– Savulaik esat asi izteicies par Stambulas konvenciju. Zīmīgi, ka šī tēma drīzumā atkal var kļūt aktuāla, jo konvencija būs jāratificē parlamentam.
– Te nu gan emocijas vajadzētu likt nost, tas nozīmē, ka visam jābūt ļoti skaidram, par ko ir stāsts. Un mūsu pašu tauta tad izvēlēsies, pa kuru ceļu iet, protams, darot to ar tautas ievēlēto deputātu starpniecību. Katram ir savi uzskati, bet mani tomēr brīžiem izbrīna tas, ka tie, kuri nu milzīgi grib, lai ir kaut kā citādāk, "modernāk", tie ir tie, kas, starp citu, ir paši agresīvākie. Viņi tos otrus uzskata gandrīz vai par pamuļķiem un tumsoņām, un tas mani vairāk uztrauc, jo, ja jau ir runa par ļoti demokrātisku sabiedrību, kā te visi piesauc, tad uzklausiet to tautas daļu, kas izsaka savu viedokli, tas arī viss. Es tomēr domāju, ka veselais saprāts vienmēr gūs virsroku, bet ir jābūt ļoti saprotamam, par ko ir runa, un, ja tur ir kādi zemūdens akmeņi, tad tas ir arī ļoti skaidri jāpasaka.
– Pēc gada jaunas vēlēšanas. Kas ir tie kritēriji, kurus jūs ieteiktu pilsoņiem ņemt vērā, izdarot izvēli?
– Tas ir smags jautājums. Skumjākais ir tas, ka kaut kādi zināmi vai nezināmi spēki ļoti prasmīgi šķeļ mūsu sabiedrību, jo īpaši latviešu sabiedrību. Mēs esam sašķelti tik sīkās daļiņās un tas apjukums šajā brīdī ir tik liels, ka to pat grūti aptvert. Tiklīdz kāds kaut ko pasaka no sirds – tīru, godīgu un patiesu –, tā pārējie viņam uzreiz krīt virsū. Cilvēkiem ir jābūt mazliet gudrākiem un jāpanāk lielāka vienotība, bet, kā to vienotību panākt, es nezinu, ja mums pretī iedod 100 sīkpartijas.
Es tikai brīnos par tiem cilvēkiem, kurus ievēl no vienas partijas un viņi var atļauties pēc mēneša aiziet un veidot kaut kādu savu grupējumu. Es brīnos, kāpēc nevar pieņemt likumu, kas to aizliegtu. Laikam tāpēc, ka paši deputāti to nevēlas, taču, ja deputāts ir ievēlēts no vienas partijas, tad, lūdzu, strādā, jo es par tevi vēlēju. Pirms gadiem bija mums tāds "sešnieks" no Zatlera partijas... Es toreiz biju gatavs iet pie Jēkaba ielas nama, sagaidīt viņus un šo to pateikt viņiem sejā.
– Vai Valsts prezidentu būtu jāvēl tautai?
– Tas arī noteikti ir process, ceļš, lai mūsu sabiedrība pie tā nonāktu. Protams, pasaulē ir valstis, kur prezidentu ievēl tauta, bet šajā procesā laikam pat ir lielāki zemūdens akmeņi nekā citās lietās. Tikpat labi pie mūsu apstākļiem var sagrūst miljonus un izveidot tādu kampaņu ar tādiem spēkiem un tādiem politzinātniekiem, ka apvedīs tautu ap stūri un varbūt panāks pretēju efektu. Man tiešām grūti šajā brīdī pateikt, kā būtu labāk.
– Kā, uzvedot "Tobāgo!" šogad, jūsu emocijas un izrādes nozīme atšķiras no tās, ko veidojāt pirms 15 gadiem?
– Ja godīgi, pagājušajā gadā, kad producents Sandis Mahovikovs mani uzrunāja un teica, ka jubilejas gadā to vajadzētu atjaunot, es biju ļoti skeptisks par šo lietu. Tajā brīdī man bija tāda sajūta kā otrreiz iekāpt upē vai uzsildīt zupu – nezināju, vai tas strādās. Jo man patiešām šis darbs ir viens no dārgākajiem daudzu iemeslu dēļ. Bet šajā brīdī es varu pateikt pilnīgi simtprocentīgi, ka intuitīvi jūtu – šis darbs vairāk vajadzīgs šobrīd un bija nepieciešams vēlreiz to rādīt. Es atkārtošos – tas, ko dara patiesi, godīgi un no sirds, tas arī strādā. Un tās lietas, kas ir kādreiz pa īstam tapušas, tās nenoveco gluži kā labs dzēriens, bet kļūst tikai spēcīgākas.
Šobrīd jau ir bijušas vairākas izrādes, bet arvien ir tāda sajūta, ka tas darbs ir arī par mūsdienām, protams, arī par to laiku, kurā varbūt kāds procents naivisma bija vairāk, bet vienalga arī par mūsdienām.
Un, protams, mākslinieku sastāvs! Tas jau vien priecē, ka ir gandrīz oriģinālsastāvs, izņemot Rēziju Kalniņu un Arturu Skrastiņu, bet nu ļoti veiksmīgi startē Madara Botmane un Mārcis Manjakovs, un man pilnīgi ir tāda sajūta, ka tā arī vienmēr ir bijis. Un pati tēma – tā iedvesmo cilvēkus, tā ka patiešām prieks, ka tā ir sanācis.
– Kā jūs jūtaties, redzot, kā katrā izrādē tūkstošiem skatītāju ceļas kājās?
– Savā ziņā jūtos lepns, jo ļoti labi atceros, kā tas darbs tapa, kā es uz to reaģēju, un ceru, kāds mazs nospiedumiņš varbūt paliks pēc mums ar Māru (Zālīti – red.).
– Vai jums patīk būt populāram?
– Man tāda dzīve visu mūžu ir bijusi, vairs nevaru atšķirt, kā tas būtu, ja es nebūtu populārs. Protams, vecais teiciens, ka lielākais plus ir ar ceļu policistiem (smejas) – tā ir tā populāro veiksme, bet pārējais viss – kā jebkurā profesijā.
– Kas ir labākais, vērtīgākais, ko savā dzīvē esat paveicis?
– Man liekas, vienkārši jācenšas būt harmonijā ar sevi, tad neizbēgami varēs dot kaut ko labu pasaulei, apkārtējiem cilvēkiem. Mūsu galvenā sūtība ir kaut ko pozitīvu, labu dot, tāpēc mēs šeit esam. Taču, ja nav nekā laba, ko teikt, tad labāk ir paklusēt.
– Savas kļūdas pārdzīvojat?
– Nu kurš tad nepārdzīvo kļūdas! Svarīgi saprast, vai tā kļūda ir atpakaļ velkoša vai dota, lai ietu uz priekšu un darītu labāk. Tas ir atkarīgs no tā, kā to kļūdu uztver.
– Vai varat sevi iedomāties citā valstī dzīvojam, muzicējam?
– Man ir bijuši dažādi periodi. Gandrīz trīs gadus biju Amerikā, un tas bija ļoti vērtīgs un dzīves pieredzes ziņā bagāts periods. Protams, ka es varēju tur palikt un darīt lielas lietas, bet aicinājums uz dzimteni bija spēcīgāks, tāpēc atgriezos. Bet tas, kas tagad notiek, ka cilvēki brauc prom strādāt uz citām zemēm... Man to ir grūti komentēt. Es nevaru sevi iedomāties Īrijā... Piedalīties projektos – to jā, tas katram mūziķim ir labākais, kas dzīvē var būt, – aizbraukt, paspēlēt, bet šajā brīdī es pat ne tuvu nevaru iedomāties, ka varētu braukt prom pavisam.
– Kā jūs teiktu, kas ir Latvija, kādi ir latvieši?
– Latvija ir viena no brīnišķīgākajām vietām pasaulē! To, ka šeit ir enerģētiski ļoti spēcīga vieta pasaules mērogā, var izlasīt un uzzināt pat dažādos zinātniskos rakstos. Es, protams, nevaru būt objektīvs, jo man tā ir vismīļākā – daba un viss pārējais.
Cilvēki? Cilvēki ir cilvēki. Mums ir jācenšas un jāmācās nokratīt visu to melno, ar ko mēs ikdienā apaugam – ar skaudību, lepnību, augstprātību. Es varu nosaukt visus tos pašus lielos grēkus, kas mūs visus bremzē – mūs kā kopumu. Bet es arī saprotu, ka visi nevar kļūt citādi, tāpēc tai vienai daļai, kas ir pietiekami spēcīga un tīra, ir jāpaceļ galva augšā, jābūt redzamākai, un tad arī viss būs labi. Ticība, cerība un mīlestība – tas mums ir jāsaglabā.
"Visi mani mīļie," – tā par šo bildi saka Uldis Marhilevičs.