Ar tā autoru, Dr. hist., profesoru Ēriku Jēkabsonu sarunājas Māris Zanders.
– Varētu likties, ka 1918.–1919. gads Latvijas 20. gadsimtā vēsturē ir tas posms, kas, kā saka, izpētīts krustu šķērsu: 18. novembris, cīņas pret Bermontu utt. Tajā pašā laikā tu raksti: "No nopietnākiem šī kara vēstures jautājumiem latviešu historiogrāfijā praktiski neizpētīta ir [..] landesvēra vācu vienību un Dzelzsdivīzijas, kā arī t.s. vācu brīvkorpusu loma kauju laikā Kurzemē, Zemgalē un arī Vidzemē, daļēji neizpētīta – landesvēra sastāvā esošās A. Līvena krievu nodaļas darbība.." (38. lpp.) Es varētu turpināt citēt, bet jautājums ir par iemesliem. Varbūt mums nebija pieeja kādiem arhīviem, varbūt mums nav bijis ērti kaut ko pētīt? Vēl kādi varianti?
– Zināmā mērā mēs esam unikālā situācijā, "pateicoties" tam, ka pusgadsimta garumā mums bija tāds periods, kurā vēsturi vispār normāli nevarēja pētīt. Līdz ar to 80. gadu beigās, arī Latvijai atjaunojot valstiskumu dažus gadus vēlāk, mums priekšstats bija apmēram tāds: mēs atgriežamies valstī, kurā jau bijām, mēs atgūstam tiesības teikt visu to, kas agrāk pateikts.
Respektīvi – bija priekšstats, ka, ja, piemēram, ģenerālis Mārtiņš Peniķis 30. gados ir izpētījis šo posmu no militārās vēstures viedokļa, tad citiem tur vairs nav ko darīt. Zināmā mērā šāda attieksme bija ne tikai pret Neatkarības kara tēmu, lai gan mēs taču redzam citās valstīs, ka viena grāmata, lai cik pamatīga tā būtu, vēl neko nenozīmē. Līdz ar to Latvijas vēsturniekiem patiesībā šodien ir tā priekšrocība, ka viņi var strādāt ar ļoti dažādiem periodiem un tēmu lokiem.
Neatkarības karš ir tikai viens spilgts piemērs. Tu pareizi minēji priekšstatu, ka izpētīts ir "krustu šķērsu", savukārt manā izpratnē, tas ir pētīts minimāli un virspusēji, pētīti būtībā ir atsevišķi aspekti. Kad es piedāvāju studentiem pētīt Bermontiādi, viņiem ir tā pati reakcija: "Tur taču viss ir izpētīts!", lai gan patiesībā mēs maz zinām, piemēram, par atkāpšanos no Pārdaugavas, kas faktiski bija bēgšana... Skaidrs, ka 20.–30. gados šādas tēmas varbūt nebija patīkamas.
Vai kaujas pie Daugavpils... Mūsu priekšstatā, lielākās kaujas varētu būt Cēsu 1919. gada jūnijā, vai ne? Trīspadsmit kritušie latviešu Ziemeļlatvijas brigādē un vēl apmēram simt kritušie sabiedroto igauņu rindās. Pie Daugavpils 1920. gada janvārī krita daudz vairāk, tikai problēma tā, ka no vienas puses bija "nepareizie" poļi un lietuvieši ("nepareizie" tādā ziņā, ka viņi par šo teritoriju cīnījās savu, ne Latvijas valsts interešu vārdā), otrā pusē "sarkanie" latvieši un igauņi. Un tagad iedomājies starpkaru periodā – vai mēs atgādināsim, ka labie kaimiņi gribēja mūsu zemi? Labāk vispār nerunājam! Peniķim par to nekā nav, līdz ar to arī 90. gadu sākumā mūsu vēsturiskajā atmiņā šo notikumu nav. Mēs vēlreiz atklājam Ameriku.
LU profesora un vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata “Neatkarības kara stāsti: 1918–1920” – grāmata par Latvijai tik nozīmīgām vēstures posma neizpētītajām lappusēm, apgāžot mītus par spilgtākajām Latvijas armijas personībām, ir veltījums Latvijas valsts simtgadei.
– Par kaimiņiem vēl parunāsim, bet viena no salīdzinoši maz zināmām tēmām ir tā, cik daudz mums šajā vēstures periodā ir palīdzējuši amerikāņi – ar pārtiku, medikamentiem. Vai tev ir viedoklis, kāpēc viņi šādu slogu uzņēmās – faktiski regulāri barot tūkstošiem cilvēku kaut kur Eiropas nomalē, par kuru viņiem ir mazs priekšstats?
– Amerikāņu palīdzība patiešām bija nenovērtējama, milzīga. Protams, nav jāaizmirst, ka viņiem bija pašiem sava ieinteresētība. Proti, ASV labi apzinājās, ka pēc Pirmā pasaules kara tā ir kļuvusi par ekonomisko smagsvaru, apsteigusi Lielbritāniju, bet viņi arī saprata, ka viņu pašu interesēs ir, lai Eiropā ir salīdzinoša stabilitāte, lai tiek apturēts boļševisms. Un viens no veidiem, kā to apturēt, ir palīdzēt ar pārtiku cilvēkiem kara izpostītajās zemēs.
– Amizanti, ka, no vienas puses, amerikāņi strādāja ļoti precīzi, bet, no otras puses, parādījās blēņas par koncentrācijas nometni Rīgas jūras līcī, kurā boļševiki esot ieslodzījuši tūkstošiem cilvēku.
– Tas gan nebija amerikāņu informatīvais "produkts", pirmais to "palaida" Šveices Sarkanais Krusts. Jāsaprot, ka Eiropā vispār bija ļoti maz informācijas par to, kas šajā reģionā notiek. Kā veidojās šis stāsts par reāli pastāvējušo koncentrācijas nometni Zaķusalā? Ārzemnieki īsti nevarēja iedomāties, ka Daugavā var būt tik lielas salas, un attiecīgi secināja, ka runa ir par kādu salu Rīgas jūras līcī.
– Runājot par mūsu dārgajiem kaimiņiem... Viena no maz zināmajām tēmām, šķiet, ir tā, ka jaunās Latvijas valsts attiecības ar jauno Lietuvas valsti sevišķi gludas nebija. Citēju: "[1920. gada] marta beigās lietuvieši Eglainē aizturēja latviešu vilcienu un divas dienas apkalpi turēja apcietinājumā bez pārtikas, bet 4. maijā uz Lietuvas armijas 3. pulka gada svētkiem ieradās prezidents A. Smetona, kura sagaidīšanai rīkotos pasākumus Latvijas puse uztvēra kā mēģinājumu uzsvērt teritorijas piederību Lietuvai. Paši lietuvieši par to bija pārliecināti, ko apliecina arī jūlijā atvaļinājumā pie vecākiem Aknīstes pagastā esošā Latvijas armijas virsnieka J. Valdmaņa izraidīšana "uz Latviju" 24 stundu laikā." (249. lpp.) Galu galā septembrī Subates apkaimē sadursmēs starp mūsu un leišu bāleliņiem ir viens kritušais un vairāki ievainotie (29. lpp.). Jautājums: kāpēc Lietuva, kurai tāpat bija jācīnās ar spēcīgo Poliju, vēl meklēja kašķi ar Latviju?
– Lielā mērā lietuvieši paši atzīst, ka cēlonis bija pirmais Ministru prezidents, vēlāk ārlietu ministrs Augustīns Voldemārs jeb Voldemaras, kurš bija ārkārtīgi nelabvēlīgi noskaņots pret visām nevēsturiskajām tautām...
– Pret ko, pret ko?
– ... kuras viņš, salīdzinot ar lietuviešiem, uzskatīja par mazāk vērtīgām. Pamatīga lielmanība, kādēļ viņš bija naidā ar mūsu Zigfrīdu Annu Meierovicu. Bet jāsaka, ka tās bija tikai sekas, jo lietuviešu tā laika elitei tiešām bija priekšstats par lietuviešiem kā vēsturisku nāciju, kurai, kā saka, "pienākas". Taisnības labad gan arī jāsaka, ka dažādas pretenzijas bija ne tikai viņiem.
Faktiski viena no lielākajām problēmām, izveidojoties jaunajām valstīm mūsu reģionā, bija tā, ka bija ārkārtīgi grūti novilkt etniski korektas robežas, jo pirms tam bija bijušas citas administratīvās vienības. Un, protams, visiem milzīga apetīte. Tas pats bija Polijā, Ungārijā, Rumānijā, un mēs šajā ziņā nebijām atšķirīgi. Mums, piemēram, bija ekonomiskas prasības pret Lietuvu – kaut vai Mažeiķu jeb Muravjovas dzelzceļa stacijas gadījumā [tur atradās nozīmīgs dzelzceļa mezgls, kas savienoja Rīgu un Liepāju – M. Z.], un viens no viņu Neatkarības kara "stāstiem" ir par to, kā varonīgie lietuvieši padzina gļēvo latviešu komandantu (smejas) vai kā viņi dabūja latviešus arā no Palangas, kas savukārt cara laikos bija Kurzemes guberņā, attiecīgi mums bija pretenzijas uz šo vietu. Ar igauņiem mums gandrīz karš sākās...
Atgriežoties pie Lietuvas rīcības loģikas vai tās trūkuma – redzi, viņi vadījās pēc principa "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans partneris". Attiecīgi, ja ienaidnieks bija Polija, viņi sadarbojās ar Berlīni, zināmā mērā arī ar Maskavu. To visu var saprast. Lai gan drīz vien arī Lietuva saprata, ka Bermonds un Krievija ir ne mazāks drauds arī viņiem.
– Parunāsim par mums pašiem. Man diezgan viegli iedomāties sabiedrības priekšstatus par valsts pirmsākumiem: ir 18. novembris, labi zināmā fotogrāfija, patriotiski noskaņoti jaunieši dodas aizsargāt jauno valdību utt. Un tad ir diezgan skandaloza epizode par 1918. gada decembri. "Ievērojama daļa Pagaidu valdības karaspēka karavīru cīnīties nevēlējās. Decembra beigās saņemot pavēli piedalīties Rīgas aizstāvēšanā pret latviešu sarkano strēlnieku vienībām [..] 1. un 3. Rīgas apsardzības rota atteicās izpildīt pavēli. 30. decembrī publicēts oficiāls militāro iestāžu paziņojums par abu vienību "sacelšanos", ielenkšanu pēc apsardzības ministra pavēles un angļu karakuģu "uguni" pēc "iepriekšējas sazināšanās". Pēc tam "rotas slēgtās ierindās bez ieročiem parādījās uz Suvorova ielas, kur tad tika apcietinātas"." (373. lpp.) Kas tad šie par cilvēkiem bija?
– Šie cilvēki rotās nonāca Pagaidu valdības mobilizācijas rezultātā. Tāpēc jau vēlāk, pēc Rīgas atstāšanas, vācieši pretojās tam, ka Pagaidu valdība izsludina mobilizāciju. Ģenerāļa Rīdigera fon der Golca nostāja bija: brīvprātīgie – lūdzu! – bet ne mobilizācija. Nevar izslēgt, ka minētajās rotās bija arī brīvprātīgi iestājušies, jo jāņem vērā, ka novembrī Rīgā faktiski nebija ko ēst. Plus atgriezās lielas kara gūstekņu masas, cilvēki, kuriem nebija, kur palikt. Un, jā, starp šiem cilvēkiem netrūka tādu, kas viegli pakļāvās boļševiku vilinājumiem.
Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas boļševisms Latvijā sākotnēji bija ļoti populārs, jo mēs par to neko daudz nezinājām. Mums tolaik boļševisms asociējās ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem, ar mūsu pašu radiniekiem, kaimiņiem, kas atgriežas un saka: mēs nesam brīvību no vāciešiem, kas te vēl mēģina saimniekot! Būs nepieciešami daži mēneši, lai tauta reāli saprastu, kas ir boļševisms. Tā viņu armija faktiski izjuks 1919. gada vasarā, bet 1918. gada nogalē Ulmaņa valdības popularitāte bija zema. Šī divu rotu epizode ir traģēdija, bet likumsakarīga traģēdija.
– Te vietā arī vienīgā kritiskā piezīme no manas puses. Proti, grāmatas beigu daļā ir daudz informācijas par pusaudžiem, sievietēm, arī cittautiešiem, kuri stājās Latvijas armijā. Patriotisms, īsi sakot. Tu nepieļauj domu, ka daudzi stājās tā cilvēciski saprotamā iemesla dēļ, ka tādos juku laikos cilvēki gribēja kaut cik regulāru uzturu?
– Bet es arī minu šo iemeslu! Tomēr bija arī patriotisms, jo īpaši starp jauniešiem un sievietēm, kas nāca no t.s. inteliģentajām ģimenēm. Kā argumentu var minēt arī piedzīvojumu kāri. Es domāju, ka daudzos gadījumos darbojās visi trīs šie argumenti, to nevar tā nošķirt. Mēs varam diskutēt par to, kurš no argumentiem kādā gadījumā varbūt dominēja.
– Mums šā perioda militārā puse asociējas ar armijas daļām, vienalga – Oskara Kalpaka vai Jorģa Zemitāna vadītām. Tu raksti arī par šīm, teiksim tā, partizānu vienībām, par kurām mēs zinām ļoti maz. Kā tās veidojās, un kāda bija to reālā ietekme uz notikumu gaitu?
– Visā lielajā nu jau sabrukušās Krievijas impērijas teritorijā tolaik valdīja haoss, un Latvija ir jāaplūko šādā kontekstā. Šīs partizānu vienības gan faktiski radās jau Pirmā pasaules kara laikā, kad jo īpaši pozīciju kara apstākļos bija jēga šādas vienības iesūtīt ienaidnieka aizmugurē, kā tas, piemēram, Latvijas teritorijā notika ar atamana Leonīda Puņina vienībām. Vēlāk jau šādas vienības veidojās stihiski, nekoordinēti, pēc pašu cilvēku iniciatīvas. Cilvēki sabēg mežos un mēģina organizēt kaut kādu pašaizsardzību.
Objektīvi runājot, šādām vienībām regulārajā kara darbībā nevarēja būt liela nozīme. Kad tās mēģināja iesaistīties regulārajā kara darbībā, šādas vienības iekļāva attiecīgi regulārajā karaspēkā, dažos gadījumos nosaukumā saglabājot vārdu "partizānu", kā piemēram, Latgales partizānu pulka gadījumā. Augškurzemes partizānu pulks palīdzēja lietuviešiem, bija Lietuvas armijas operatīvajā pakļautībā. Tas, ko mēs saprotam ar, ja tā var teikt, klasiskiem partizāniem, varbūt bija t.s. zaļie Malienā.
– Un kā ar virsniekiem? Lasu biogrāfijas grāmatā, skaidrs, ka viņi nāca no cariskās armijas, līdz ar to jautājums par profesionālo kvalitāti un vispār attieksmi pret jauno Latvijas valsti, kuras armijā viņi cenšas atrast sev vietu un nereti veido strauju karjeru.
– Viņu profesionalitāte bija pietiekama, un tās ir pilnīgas muļķības, kā to savulaik pasniedza padomju historiogrāfijā un ne tikai, ka, ja "cariskās Krievijas virsnieks", tad... Protams, cariskās Krievijas virsnieku korpusam piemita zināma specifika, tomēr no trūkumiem, kas ar to saistīti, centās atbrīvoties jau pēc 1904.–1905. gada.
Bija augsti izglītoti virsnieki, piemēram, vēlākais ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš bija beidzis krievu Ģenerālštāba akadēmiju un kā virsnieks bija tuvu ģenialitātei. Turklāt neaizmirsti, ka jaunajā Latvijas armijā mēs runājam par cilvēkiem, kuri tieši Pirmā pasaules kara laikā kļuvuši par jaunākajiem virsniekiem, tātad bija ar reālu pieredzi. Lai nu kā, Latvijā šajā ziņā bija labāka situācijā nekā Lietuvā – piemēram, 1920. gada rudenī tika noslēgts līgums, atbilstoši kuram četri Latvijas armijas vecākie virsnieki tika aizkomandēti uz gadu darbam Lietuvas armijā, jo lietuviešiem nebija pašiem savu ar nepieciešamo izglītību. Protams, arī starp mūsu virsniekiem bija viduvējāki, vājāki, cilvēki bez augstākās izglītības, bet kopumā līmenis nebija sliktāks kā varbūt Somijā.
– Noslēgumā par kolektīvo atmiņu... Tu pieminēji Daugavpils kauju. Kur šis notikums, tajā kritušie ir vēsturiskajā atmiņā? Viņus kāds piemin?
– Poļi. Taisnības labad jāsaka, ar Latvijas puses līdzdalību, bet, kad 90. gados atklāja piemiņas zīmi, tad arī parādījās šis neveiklais moments – ko rakstīt? "Krituši kaujā par Latviju"? Tas neatbilstu patiesībai.
Šī neveiklība parādās arī tepat Daugavgrīvā, kur ir tā plāksne, kas piemin kritušos angļu un franču jūrniekus [runa ir par kaujām 1919. gada oktobrī – tolaik Daugavā bija vairāki sabiedroto kara kuģi – M. Z.]. Kādi franču jūrnieki?! Piedošanu, uz klāja tika nogalināti divi franču komandas mājlopi, ja pareizi atceros, cūkas. Komanda bija paslēpusies lejā... Tad tā arī būtu rakstījuši – "Sabiedroto jūrniekiem".
Tas pats ar lietuviešiem. Latgalē, Červonkā, ir Brāļu kapi, bet notiek izvairīšanās runāt par to, ko tad šie lietuvieši tur darījuši. Neteiks taču, ka viņi karoja par šo teritoriju kā, vēlams, Lietuvas teritoriju! Manuprāt, karavīrs taču nav vainīgs, līdz ar to ir jāspēj pateikt, ka tas bija ļoti sarežģīts laiks un mēs godinām visus šajā zemē kritušos, kuri cīnījās pret viņiem un latviešiem kopīgu ienaidnieku.