Saulkrastu sabiedriskā muzeja speciāliste Dagnija Gurtiņa stāsta, kā notika pirmo latviešu buru kuģu būvēšana.
Labvēlīga situācija
"19. gadsimta vidū sākās latviešu burinieku, tā saukto zemnieku kuģubūve Latvijā. Atsaucoties Krišjāņa Valdemāra aicinājumam, Latvijas piekrastē dzīvojošie zemnieki sāka mācīties tikko nodibinātajās jūrskolās un paši būvēja no koka tāljūras buriniekus, jo ārzemēs, tāpat Rīgā, Liepājā un Ventspilī būvētie kuģi bija dārgi. Tajā laikā kokmateriāli bija lēti, darbaspēka netrūka, preču ko pārvadāt bija pietiekami, no pašu vidus bija izauguši kapteiņi un stūrmaņi – tie bija iemesli, kas vecināja straujo zemnieku buru kuģu būvi Vidzemes piekrastē.
Kuģa modeļa veidošana
Pieredzējis būvmeistars pēc mēroga izgatavoja kuģa modeli vai pusmodeli, kuru vēlāk izmantoja, būvējot kuģi. Modeli veidoja no bezzarainiem alkšņa dēļiem precīzi noteiktā mērogā. Pēc tā kuģa būves gaitā noteica visu galveno detaļu izmērus un pat puslīdz droši atrada iecerētā burinieka korpusa smaguma centru, lai varētu precīzi vēlāk uzstādīt mastus.
Kokmateriālu sagatavošana
Nākamais darbs, ko veica kuģubūves meistars, bija lietaskoku atlase mežā. Kokus izvēlējās īpaši piemērotus katrai kuģu detaļai jau līdz februārim. Būvei izmantoja priedes koku – izturīgākām detaļām – ozolu. Katru koku iezīmēja, februārī parasti nozāģēja (tad stumbros vismazāk sulas), izveda no meža un izžāvēja.
Pēc tam katru baļķi sazāģēja plankās un brusās. Tas bija grūts un precīzs darbs: baļķi uzlika uz speciālām sastatnēm un divi vīri – viens augšā, otrs apakšā – ar garu, šim nolūkam paredzētu zāģi baļķi sazāģēja vajadzīgā biezuma dēļos un brusās. Iegūtos kokmateriālus žāvēja, ievērojot sentēvu likumu: dēļi jāliek grēdās tā, lai to gali būtu vērsti uz ziemeļiem-dienvidiem, citādi, žūstot tie sagriežoties kā korķa viļķi.
Kad dēļi bija izžuvuši, tos sutināja zemē ieraktā ar velēnām apkrautā krāsnī, lai tos varētu pieliekt un piestiprināt karkasam.
Burinieka būvēšana
Kuģus būvēja klajā laukā, jūrmalas kāpās, kur varēja ērti pievest būvmateriālus, kā arī vietā, kur būtu vieglāk ievilkt kuģi jūrā.
Atkarībā no burinieka lieluma, būvmeistara vadībā strādāja 15-30 cilvēku, kalēju un darvas tecinātāju ieskaitot.
Netālu no būves vietas bija smēde, kur kalējs gatavoja vajadzīgās detaļas no dzelzs. Katram būvmeistaram bija savs uzticams kalējs, jo dzelzs bija dārgs materiāls, un brāķi darbā nedrīkstēja pieļaut.
Pirmajā vasarā kuģim ielika ķīli, vadņus - kuģa priekšgala un pakaļagala šķautni veidojošos elementus, kas ir it kā ķīļa turpinājums, un brangas. Otrajā gadā veidoja kuģa apšuvumu un, ja paspēja, kuģi nolaida jūrā.
Saulkrastu teritorijas piekrastē pirms 160 gadiem bija trīs kuģu būves vietas: Pabažos, Pēterupē un Skultē, kur laika posmā no 1852.gada līdz 1913.gadam uzbūvēja 52 (iespējams, vēl vairāk) buriniekus.
Latvijas pirmos buriniekus ar nestspēju virs 100 NRT (neto jeb kravai izmantojamais kuģa tilpums, kur reģistra tonna RT = 2,83 m³) uzbūvēja 1857. gadā – tie ir Pabažos būvētais "Wictoria," kas piederēja Jānim Miķelsonam un Pēterim Balodim un Mangaļos būvētais "Peter Sofia," kas piederēja Miķelim Miķelsonam.
Kā kuģus būvē mūsdienās
A/s "Rīgas kuģu būvētava" ir viena no lielākajām kuģu būvētavām Baltijas jūras reģionā. Tajā būvē pilnīgi aprīkotus kuģus, izgatavo kuģu korpusus, veic kuģu remontu un pārbūvi.
Uzņēmuma kuģu būves nodaļas mārketinga daļas vadītājs Kaspars Veidemanis vairāk stāsta par kuģu būvi: "Mēs būvējam visdažādākos kuģus, kuru garums sākas no 14 m un sasniedz 90 metrus. Izgatavojam visdažādāko tipu kuģus – gan zvejas tralerus, velkoņus, gan pasažieru kuģus, dzīvo zivju vedējus, patruļkuģus. Buru kuģus gan nebūvējam, ja nu vienīgi par burinieku mūsdienu izpratnē var saukt 26 m garu divmastu jahtu ar tērauda korpusu "Anna Marija."
Kuģu korpusus izgatavojam no tērauda un alumīnija. Tērauds ir izturīgāks un lētāks materiāls. Alumīnijs ir dārgāks un vieglāks, ko izmantojam kuģiem, kuriem nepieciešamas sasniegt lielāku ātrumu. Kuģu iekšējai apdarei pielietojam visdažādākos materiālus, kas ir speciāli sertificēti pielietošanai uz kuģiem.
Kuģa būve sākas ar projektu, pēc tam uzbūvē korpusu un aprīko ar mehānismiem, veic apdares un krāsošanas darbus. Noslēdzošais etaps ir kuģa izmēģināšana.
Viena kuģa būve, atkarībā no tā lieluma, var ilgt no 12 mēnešiem un vairāk. Kuģa korpusa būvei nepieciešami 4 – 9 mēneši. Gada laikā "Rīgas kuģu būvētavā" uzbūvē 4 pilnīgi aprīkotus kuģus. Saražotos kuģus pārdodam galvenokārt Eiropas un Skandināvijas pasūtītājiem.
Kuģu cenas ir ļoti dažādas. Velkoņi "Santa" un "Stella," ko 2008. gadā uzbūvējām "Rīgas Brīvostas" vajadzībām, izmaksāja 6 miljonus 50 tūkstošus eiro. Vēl Latvijas ūdeņos peld patruļu kuģi virs kuriem plīvo jūras spēku karogs."
Trīsmastu barkentīna "Elza Auguste," kuru būvēja E. Klonns un nolaida ūdenī 1901. gadā Pēterupē. Foto kopija no Ainažu jūrskolas.