Dažkārt A. Hermanis ir piesaistījis publikas uzmanību ar provokatīviem spriedumiem par mūsu laiku, sabiedrību un politiku. Šoreiz viņš runāja par teātri, kas būtībā ir mūsu dzīves spogulis.
Jaunā sezona Tabakas fabrikā
"Sezona bija produktīva, jo desmit mēnešu laikā bija sešas pirmizrādes, arī operu pirmizrādes, un šodien man sezona beidzās ar mēģinājumu Rīgā, Lāčplēša ielas namā. Ļoti ticams, ka tad, ja augustā dabūsim visas atļaujas, lai Tabakas fabrikā varētu laist iekšā cilvēkus, jau 1. septembrī atklāsim jauno sezonu Miera ielā 58, bet ēku kompleksā Lāčplēša ielā 25 varētu sākt rekonstrukciju.
Biju Tabakas fabrikā un redzēju, kā grausts pārvēršas – vienā telpā vienlaikus notiek gan krāsošana, gan betonēšana, vēl kāds liek klāt durvīm rokturus, un izskatās, ka viņi grib visu paveikt laikā," stāstīja režisors.
Tāpat A. Hermanis piebilda, ka pēc atvaļinājuma sāks mēģināt Jukio Mišimas romāna "Marķīze de Sada" iestudējumu, ar kuru 1993. gadā, atgriezies no Amerikas, ienāca JRT. "To taisīju arī Cīrihē, bet nesanāca tā, kā gribēju, un nu šeit, Rīgā, vēlos visu izdarīt tā, kā patiešām gribu," sacīja A. Hermanis.
Teātris tiks rekonstruēts arī no iekšpuses
"Kādreiz domāju, ka es varētu skaisti novecot kopā ar savu trupu, un, kad to teicu, tas nebija joks. Bija utopiska ideja iekonservēties kopā ar saviem skatītājiem un pēc gadiem iestudēt "Romeo un Džuljetu", un tad, piemēram, 70 gadu vecumā, Kaspars Znotiņš varētu būt Romeo un Baiba Broka – Džuljeta, un cilvēciski mūsu publika to saprastu.
Taču atceros arī vakaru, kad biju uzaicināts uz Dailes teātra 80. jubileju. Uz skatuves redzēju tikai dažus Dailes teātra aktierus, pārējie – Ģirts Ķesteris bija no Valmieras teātra, Juris Žagars – režisora Ādolfa Šapiro aktieris, Indra Briķe no Liepājas. Dailes teātra aktieri ar mani kopā sēdēja skatītāju zālē, "nošķūrēti" no skatuves un no teātra.
Kad Dailes teātrī ienāca režisors Pēteris Pētersons, sāka pazust tas, ko sastrādājis Eduards Smiļģis; kad atnāca Arnolds Liniņš, atkal tika nomainīts ūdens "akvārijā", un viņam bija cita teātra "reliģija". Pārmaiņas atnesa arī Kārlis Auškāps. Tagad atkal ir cits teātra posms ar Raimondu Rupeiķi, un katrai skatītāju paaudzei, kas seko kādam režisoram, ir grūti pieņemt nākamo. Šī loģika saka: evolūcijai un laikam pretī nevar stāvēt, bet nav jēgas iznīcināt arī to, kas ir radīts pašu rokām," uzsvēra A. Hermanis.
"Kad 1997. gadā radās JRT, tas bija jauniešu teātris, bet gadi iet, un tagad tas ir pusmūža vecuma aktieru teātris. Tāpēc 2018. gada vasarā Latvijas Kultūras akadēmijā uzņems jaunu aktieru kursu – 15 cilvēkus –, kuri tiks speciāli gatavoti Jaunā Rīgas teātra vajadzībām. Četrus gadus gribu tam nopietni veltīt laiku. Pēc remonta Lāčplēša ielā 25 Jaunajā Rīgas teātrī būs trīs skatuves, kur paralēli katru vakaru jāspēlē izrādes, tāpēc ir vajadzīga jauna trupa.
Tabakas fabrikā pavadītais "trimdas" laiks jāizmanto, lai teātris Lāčplēša ielā 25 atgrieztos citā kvalitātē. Savu teātra "reliģiju" mēs saglabāsim veco, tikai piešķirsim tai jaunu enerģiju," teica A. Hermanis.
Laika zīme – skatītāji no dažādām pasaulēm
Jautāts, vai Jauno Rīgas teātri piemeklējusi krīze, A. Hermanis atbildēja, ka par to nav runas. Tiesa, no vienas puses, bija laiks, kad teātris guva starptautisku uzmanību un balvu gūšana kļuva par rutīnu. No otras – uzdevumi, kurus apņemas risināt režisori, nav tik krāšņi, lai gan ir bijuši ļoti interesanti mākslinieciskie uzdevumi, bet tie neder Spēlmaņu nakts nominācijām. Teātris var attīstīt ļoti īpatnēju valodu, kas prasa ļoti daudz no aktiera, bet retais skatītājs spēj to novērtēt, tādējādi teātris var nonākt pašizolētībā.
"Un vēl – strādājot Rietumu teātros, ļoti izjūt, ka skatītāju zāle ir sadalījusies divās daļās: daļa skatītāju joprojām lasa biezas grāmatas, bet otra daļa iztiek ar telefonu un internetu. Tā otrā daļa kļūst ar katru gadu lielāka. Un tad teātrī ir tā, ka puse zāles runā "uzbeku valodā", otra puse – "spāņu", un režisoram ir jāmēģina miksēt šīs divas valodas. Tas ir kaut kas mefistofelisks, pretdabisks. Taču vienlaikus jādomā, kā uzturēt dialogu ar skatītāju, lai cilvēki saprastu, ko no skatuves grib pateikt aktieri. Tā ir neiespējamā misija, kuru pildot, jūties ne pārāk komfortabli," atzina JRT mākslinieciskais vadītājs.
jrt.lv
Dienā, kad jūnija vidū noslēdzās Jaunā Rīgas teātra (JRT) sezona, teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani Teātra muzejā sagaidīja vismaz pārsimt teātra draugu un režisora talanta cienītāju.