Koncertos līdztekus dzirdētiem un populāriem skaņdarbiem un dziesmām pavisam svaigā Mārča Auziņa aranžējumā skanēs jaunas vai maz dzirdētas Mārtiņa Brauna dziesmas ar Broņislavas Martuževas un Plūdoņa vārdiem dziedātāju Aijas Vītoliņas, Ievas Sutugovas, Daumanta Kalniņa, Ata Ieviņa, Laimas Miltiņas un Elīnas Čamperes, Latvijas reģionu labāko jaukto koru, kā arī jauno un talantīgo mūziķu Kristapa Vanadziņa, Toma Poiša, Rūdolfa Dankfelda, Mārča Auziņa un, protams, paša jubilāra sniegumā.
Kāpēc plašāk svinat tieši 65 gadu jubileju, nevis apaļus skaitļus?
Tāpēc, ka es tik ilgi nenodzīvošu. (Smejas.) Un pat nezinu, vai vajag. Turklāt gadiem – vismaz priekš manis – nav nekādas nozīmes. Gadus svin mani draugi. Par saviem gadiem esmu pateicīgs Dievam un vecākiem. Šo jubileju arī svinēšu, pateicoties saviem draugiem: man ir brīnišķīgi draugi diriģenti, solisti, režisori, producenti. Un ļoti ceru, ka arī publikā šajos jubilejas koncertos būs draugi – arī Ādažu kultūras centrā, kur 9.decembrī noslēgsies šī koncerttūre.
Latvijas rokmūzikā ienācāt septiņdesmitajos gados – laikā, kad šis mūzikas veids pārsvarā asociējās ar uzdrīkstēšanos, pat zināmu disidentismu. Kāda loma rokmūzikai, jūsuprāt, ir šodien?
Pārsvarā – seksuāla [loma]. Tāpat kā putniem un zvēriem riesta laikā ir sava dziesma un brēcieni, tāpat ir arī ar rokmūziku. Tikai pavisam neliela daļa rokmūzika iet tīrā mūzikas virzienā, un tiek meklēti alternatīvi veidi – folkroks un džezroks, taču tas ir tikai neliels procents. Tas, ko mums propagandē radio un televīzija, tās visas ir menedžmenta apmaksātas reklāmas, lai labāk pērk diskus, un tas jau ir tuvāk tirdzniecībai nekā mūzikai.
Lai arī Atmodas laika izjūtas cilvēkiem ir aizvien grūtāk atdzīvināt, tomēr jūsu dziesma "Saule, Pērkons, Daugava" joprojām izskan ar aizkustinājuma asarām gan Dziesmu svētku koristu, gan klausītāju acīs. Ko, jūsuprāt, tik pārlaicīgu esat iekodējis šai skaņdarbā?
Pārlaicīgums jau ir Raiņa dzejolī! Tieši viņš ir uztaustījis to latviešu pirmatnējo sakņu identitāti; tos asnus, kas nāk no nezin cik tāliem laikiem, un tā ir mūsu atšķirība no citām tautām – nevis reliģiozā, bet tieši ar mūsu identitāti saistītā!
Pats esmu kristietis, taču joprojām ar milzīgu prieku un saviļņojumu vienmēr dziedu "Saule, Pērkons, Daugava". (Smaida.) Un, kad Dziesmu svētkos lielā kopkora priekšā šai dziesmai spēlēju pavadījumu, tad pats šim skaņdarbam atdodos pilnībā un ne par ko nedomāju. Kā pats reiz teicu, jaunībā spēlējot rokansamblī: "Ir jābliež!" Nu, tā es arī daru. Man pašam mūzikā ir vairāki kontrasti: ir ļoti "piano", un tad ir "forte". Ir vai nu tik "piano", ka tas ir kaifīgi, vai tik skaļi, ka dod pa nerviem. (Smejas.)
Vai, rakstot mūziku teātrim un kino, esat spējis prognozēt tai tik ilgu mūžu un atpazīstamību arī ārpus izrādēm un filmām?
Izrādes muzikālajam noformējumam nepieciešami īsi gabaliņi, ko spējīgs nodziedāt aktieris bez lielas muzikālas izglītības. Bet ja izrādes muzikālās tēmas izdodas tā, ka patīk man un daudziem citiem, es tās tēmas izstrādāju – paņemu ārā no izrādes un pārstrādāju vai nu par dziesmu vai garāku fantāziju.
Un tā ir ar manām labākajām kino un teātra mūzikām – ka tās dzīvo pašas savu dzīvi. Tā ir ar "Spēli" jeb "Dvēselīti" no filmas "Spēle", un tā ir ar daudzām dziesmām: "Mammu, es gribu", kas ir diezgan muļķīga dziesma, ar "Mēness ciklu", kam ir Māras Zālītes vārdi, ar dziesmu "Mīla ir kā uguns" ar Jāņa Petera vārdiem – šī ir izrādes mūzika, kas pilnībā pāraugusi par izrādes dziesmu, lai gan esam to spēlējuši arī ar "Sīpoliem".
Jūs esat visai nesaudzīgs citu autoru un izpildītāju snieguma vērtētājs. Kā pats uztverat kritiku?
Mani padomju laikā "nolika" diezgan, jo man nav neviena t.s. "padomju gabala". Divas trīs reizes pamatīgi dabūju pa kaklu, un biju pat uz robežas, ka [Kultūras] ministrija manus darbus varētu aizliegt... Attiecībā uz to, ka es kritizēju citus: es savu kritiku cenšos mazināt, jo cilvēki ir dažādi. Vienīgā esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēkam ir jārada sava mūzika, nevis "jātaisa" pakaļ kādai populārai [mūzikai].
Kas jūs interesē un saista Latvijas mūzikas dzīvē un kas – kaitina?
Pašlaik, manuprāt, mums ir ļoti daudz ārkārtīgi laba un pat augsta līmeņa izpildītāju un diriģentu, kādu nebija manā jaunībā. Nesen manā kormūzikas koncertā diriģēja brīnišķīgais diriģents Kaspars Ādamsons un dziedāja viņa lieliskais koris "Sōla". Paskatieties, kā mūsu kori un diriģenti izcīna pirmās vietas pasaulē, mūsu operas solisti uzstājas pasaules labākajos opernamos. Mūsu rokmūziķi studē Holandē. Paskatieties, kādi mums ir brīnišķīgi mūziķi: piemēram, ģitāristi Kaspars Zemītis un Mārcis Auziņš, ar kuriem sadarbošos arī savā jubilejas tūrē "Darbi un nedarbi".
Ja jūs varētu izvēlēties, kuras trīs savas kompozīcijas ņemt līdzi uz vientuļu salu, tās būtu...
No galvas jau es neko nevaru izstrīpot, tāpēc domāju, ka tās būtu vismaz trīsdesmit, četrdesmit no tiem simtiem kompozīciju, ko esmu sacerējis. Tas būtu tādas, ko es varētu sākt spēlēt uzreiz, nedomājot. (Domā.) Ko man ņemt? Varbūt es paņemtu kādu no saviem blūziem, jo blūzu es mīlu... Bet varbūt – kādu savu ticības gabalu ar Broņislavas Martuževas vārdiem.