Ieva:
Lai gan esmu redzējusi vairākas dokumentālās filmas par latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju un lasījusi intervijas ar izsūtītajiem, līdz šim to nebiju vizualizējusi tik reāli. "Melānijas hronika" man atvēra durvis uz situācijas emocionālo uztveri un skaidri parādīja, kā tas reāli notika. Beidzot es to tā pa īstam izjutu. Patika filmas mākslinieciskās detaļas.
Tomēr visu filmas laiku nepameta jautājums: kā jutās un ko domāja tie karavīri, kas ar ieročiem rokās dzina no mājām laukā pusapģērbtus latviešus? Vai viņi vēl tagad par to domā? Pēc filmas ilgi domāju par to, kā turpmākos dzīves gadus jutās un ko domāja tie latvieši, kuri atgriezās un kuriem bija jāiet 9. maija gājienā, jāsvin revolūcijas gadadienas, jāievēl un jādaudzina vara, jālaiž savi dēli armijā, kuras formas tērpos tērptie viņiem ar ieročiem dūra mugurā...
Evita:
Tēmas izvēle ir izcila visos aspektos, bet, ja godīgi, atstāja kaut kāda neīstuma piegaršu. Man vajag tā pa īstam, bet te bija par daudz "mākslas", par maz cilvēku, viņu likteņu, viņu stāstu. Ja arī tie iezīmēti, tad tā garāmejot: krievs, kurš uztaisa zārku; Lilita Ozoliņa, kura aiziet mežā... Es gribu tos cilvēkus "apčamdīt", iepazīt, bet tas man netiek iedots. Man nelīdz, ka es redzu garām slīdošus tēlus, man vajag viņu dzīvi izdzīvot.
Ļoti sagribējās izlasīt grāmatu, un varbūt tas arī ir mērķis, lai cilvēki dziļāk gribētu iepazīties ar tēmu un pašu Melāniju, jo no filmas mēs faktiski neko par viņu neuzzinām. Taču labi, ka latviešiem ir tāda filma. Un laikam jau dzīvojam fragmentētā laikā.
Māra:
Redzēju, ka vecāki ļaudis pēc filmas noskatīšanās no zāles iznāca ar asarām acīs. Man gluži raudāt negribējās, filma drīzāk radīja smaguma sajūtu un apziņu, ka jānovērtē tas, cik labi dzīvojam šodien. Tas, ka ir, kur dzīvot un ko ēst, jau vien ir vērtība, taču mūsdienās bieži dzirdama gaušanās, ka viss ir slikti. Šī filma varētu mazināt vēlmi sūdzēties par sliktu dzīvi.
Filma bija mākslinieciski skaista, bet brīžam prasījās vairāk sarunu, dzīvesstāstu, emociju. Sākumā traucēja Melānijas akcents, bet kopumā aktrise spēlēja ļoti labi. Manuprāt, ar ārzemju aktrisi galvenajā lomā latviešu skatītājam vieglāk uztvert stāstu. Pie saviem aktieriem tik ļoti pierasts, ka filmas notikumus varētu atstāstīt tā: Baiba Broka pārgrieza sev un bērniem rīkli, Gunai Zariņai nomira bērniņš. Būtu labi, ja nākotnē vēl taptu filmas par deportācijām, lai šī nepaliek vienīgā.
Vēsma:
Beidzot arī mums, latviešiem, ir tapusi filma par deportāciju tēmu. Tās virsuzdevums ir kalpot par atgādinājumu neaizmirst mūsu vēstures tumšākās lappuses. Visiem vecākiem būtu pienākums parādīt filmu jaunajai paaudzei, lai viņiem rodas pilnīgāks priekšstats par to, kas bija deportācijas. Vienkārši par to stāstot, tas neaiziet līdz sirdij tā, kā to spēj paveikt filma. Redzot, cik briesmīgas lietas mūsu senči izturējuši, rodas apņēmība arī pašiem būt stiprākiem.
Iveta:
Filma ar melnbalta kadra estētiku un mulsinošu klusuma pēcgaršu. Kā vizuāli skaists sapnis par briesmīgu tēmu, no kura tomēr iespējams pamosties... Asociācijas ar albumā uzietu senu foto, kur radu bēres, klusu skumju vaibsti, sakniebtas lūpas, acīs sastingušas asaras un sažņaugti kabatlakatiņi saujās.
Arī manā ģimenē ir cilvēki, kuri ceļā uz Sibīriju miruši un izmesti no vagona, un tādi, kas izgājuši Sibīrijas skaudro pieredzi, mājās atgriezušies drūmi, rūgtuma pilni un atlikušo mūžu tā arī palikuši nocietinājušies kā aizslēgti seifi. Tālab pārsteigums par pieredzētām šausmām filmā izpalika, jo dzirdēti arī briesmīgāki stāsti. Filmā nebeidzami garas, smagas, aukstas dienas sajūta, kad laiks rit lēni kā bezcerība. Maz ārēju emociju, izmisīgas plosīšanās, vien atturīga, gausa kustība kā emocionāla narkoze... vai tas notiek ar mani...? Prātā paliek kartupeļu lauka cūku aina... un epilogā vārdi: "Visu laiku snieg..."
Vārdu "patīk", "nepatīk" vietā teikšu – "līdzpārdzīvojums", "jāredz".
Dainis:
Protams, emocionāli spēcīgi un vajadzīgi, bet biju gaidījis ko vairāk. Nu, varbūt kaut kādu lielāku emociju daudzveidību. Gribējās vairāk dzirdēt cilvēku sarunas, redzēt, kā šausmīgajos apstākļos tiek saglabāts latviskais gars, dziesmas, lūgšanas... Viss bija it kā uz vienas līknes – sāpes un vēl lielākas sāpes.
Vēl šādās filmās gribas redzēt pacēlumu un cerību noslēgumā. Piemēram, kādus dokumentālus kadrus ar galveno varoni pēc neatkarības atjaunošanas vai kadriem, kur mūsdienās atkal ģimenes svin Jāņus pie saklātiem galdiem. Vēstījumam par to, ka izturējām, bija jāizskan ar lielāku uzvaras garšu.