Man šad tad ir gadījies nejauši uzost saimnieka smaržas. Ja godīgi, tad man nepavisam neiet pie sirds tas aromāts. Tādēļ nolēmu, ka mums saimniekam jāpalīdz. Tā teikt jāparāda kas ir īsts aromāts, patīkams. Diemžēl todien mūsu prieks aprāvās ar brangu mācību par to, ka gaumes mēdz būt dažādas.
Mēs klusi klusītiņām lavījāmies pa koridori ar katru soli tuvāk tam jaukajam plauktiņam kurā cilvēki savus apavus liek kad tos nenēsā. Paļaujoties uz ožu ātri vien atradām saimnieka skaistās melnās darba kurpes. Uh, kāda laime bija ar savu kaķa dabisko odekolonu iesmaržināt tās. Jā, nu ik vienam kaķim uz ielas saimnieks šķitīs pievilcīgs.
Bet, Tavu nelaimi, saimnieks ātri vien atklāja mūsu itkā nedarbu. Viņš sacīja ka tā esot nesmuka rīcība no mūsu puses, patvaļa. Vārdu sakot, saimnieks bija saskaities ne pa jokam, mukām kur nu kurais varēja aizmukt un ilgi acīs nerādījāmies. Kauns tak par saimnieka apbēdināšanu. Gaumes tiešām mēdz būt dažādas, tagad mēs to saprotam, kā arī saprotam to, ka nevaram citiem uzspiest savas domas un savu patiku.
Turpinājums sekos
Stāstu sērija "Fēliksa dzīve". Kad saimniekam nepatīk mūsu odekolons
Autors Jans Ikes un Laura Soboļeva
Santagora
Kādu dienu es, māsiņa un lielais brālis, bijām jau gana lieli paaugušies lai saprastu ka ir ne vien skaisti jāizskatās, bet arī jāsmaržo. Tas attiecināms kā uz kaķiem, tā arī uz cilvēkiem.