No rīta cilvēks atnesa manu mazo māsiņu un lielo brāli. Es dzirdu māsiņu saucam māmiņu. Pašlaik viņa neguļ manā gultiņā, bet gan pie sava cilvēka, pie tā, kurš smaržo pēc dūmiem un koka. Šai namā dzīvo daudz cilvēku.
Māsiņa vairs neraud, viņa ir aizmigusi un sapņo par mani. Es to zinu, jo sapnītī mēs satikāmies.
Māsiņa pamodās, viņa atkal raud. Man kļūst viņas žēl, un pašam sevis un brāļa ar. Bet man jābūt stipram, nākamreiz sapnītī es viņai pielikšu klāt savu mitro purniņu un teikšu lai neuztraucas, viss būs labi, jo mūsu cilvēkiem ir siltas sirsniņas.
Turpinājums sekos.
Sākam publicēt stāstu sēriju Fēliksa dzīve