Mārcis Ziemiņš nevairās fiziska darba un nebaidās sasmērēties, tieši otrādi — viņš labprātāk šķeļ akmeņus, zāģē koku vai testē jūraszāles, nekā pavada laiku pie datora. Ārpus personīgajiem projektiem daudzpusīgais dizaineris nodarbojas ar scenogrāfijas un dizaina priekšmetu radīšanu izsmalcinātām gastronomijas performancēm, kurās ne tikai citus, iepretim ierastajām normām, mudina "spēlēties" ar ēdienu, bet arī pats ļaujas rotaļīgām idejām un drosmīgiem gājieniem.
Siguldā apskatāma dizainera Mārča Ziemiņa izstāde Cietā uguns, šķidrais akmens, karstais gars
Pirms pāris gadiem tu absolvēji Eindhovenas Dizaina akadēmiju, kas ir viena no labākajām dizaina augstskolām Eiropā. Kādēļ izvēlējies turp doties un kas ir tavi lielākie ieguvumi?
Latvijā biju strādājis par grafikas dizaineri vairākās reklāmas aģentūrās, arī poligrāfijā, bet, tuvojoties krīzei, darba sāka kļūt arvien mazāk, un sāku meklēt, kur varētu mācīties. Sākumā startēju Central Saint Martins Londonā, taču tobrīd mans portfolio nebija pietiekami spēcīgs, un mani neuzņēma. Kad paziņa, dizaineris Germans Ermičs mani iedrošināja stāties Eindhovenā, gadu veltīju portfolio sagatavošanai — pats izdomāju uzdevumus, pats realizēju. Tā sāku studēt un pirmajā gadā gāju cauri visām skolas iespējām, bet otrajā gadā izvēlējos "Man and Living" nodaļu. Pirmkārt, tas bija izaicinājums pašam sev, jo tā ir viena no grūtākajām nodaļām, otrkārt, arvien vairāk sapratu, ka mazāk laika gribu pavadīt pie kompja un vairāk — dzīvē. Ja man jātaisa plakāts, es labprāt kaut ko izdaru, piemēram, uz sienas, nofotografēju, un man ir plakāts. Es gribu, lai fiziskais darbs nāk pirms digitālā, lai vektori kompī nav izejas punkts.
"Man and Living" ļoti daudz bija jāstrādā ar materiāliem un tas jādara ļoti konceptuāli. Bet ar konceptu vien nepietika — lai parādītu savu ideju skatē, tai bija jābūt patiešām nostrādātai, nevis skicei. Tas bija ļoti vērtīgi. Protams, studijas pavēra arī jaunu skatu uz pasauli — ja kursā ir cilvēki no 12 pasaules valstīm, tu redzi, ko dara meitene no Singapūras, kā viņa strādā, domā. Vai džeki no Amsterdamas, Berlīnes, Amerikas... Tas kaut ko atver vaļā arī pašam, tu redzi, kur tu stāvi, uz ko tu esi spējīgs. Pārliecinājos, ka latvieši ir strādīga tauta, bet arī konkurence un pasaules mērogs ir lieli. Patiesībā, noteikumi jau visur ir vienādi — ja tu uztaisi kvalitatīvu darbu, tevi arī novērtē. Un jāzina arī īstie cilvēki īstajā laikā un vietā.
Obligāta studiju sastāvdaļa ir prakse. Pastāsti par to!
Savu praksi es negribēju saistīt ar Holandi, pēc trim gadiem tur tomēr kļūst par viendabīgu. Aizbraucu uz Indiju, taču plāns izjuka, neatradu sevi tur, kur gribēju. Sazinājos ar Jūliju Lohmani no Hamburgas — viņa strādā ar jūraszālēm ļoti konceptuālā, eksperimentālā līmenī. Mani uzrunāja viņas pieeja darbam, humors un arī tas, ka viņa bija ieguvusi pusgada rezidenci Viktorijas un Alberta muzejā Londonā — pilsētā, kur jau kādu laiku biju gribējis padzīvot. Sākumā darīju visu, kas praktikantam jādara, bija ļoti daudz materiāla testu. Tā bija plata, kādus sešus metrus gara aļģe no Japānas, kas izpletās un sarāvās, atkarībā no mitruma pakāpes, ļoti specifiski. Jūlija domā, kā izmantot to kā ādas aizstājēju, laminē, šuj. Mēģina izdarīt visu, kas vien iespējams. Tā kā sākumā bijām divatā, viņa man uzticējās, un vēlāk arī lēmumus pieņēmām kopā. Kā rezidences noslēguma darbu sākumā gribēju no aļģēm uztaisīt telpu, kurā var ieiet iekšā, taču tas bija par sarežģītu. Tāpēc mēs izveidojām neregulāras formas jūras radību, kas iepazīstinātu plašāku auditoriju ar šī materiāla īpašībām.
Šķiet, tavs līdz šim pazīstamākais darbs ir mazākā pirts pasaulē, ko ievēroja arī mediji. Kā šī ideja radās?
Kādā trešajā studiju gadā viss kurss gribēja kaut kur aizbraukt kopējā pieredzē, bet neviens īsti negribēja uzņemties iniciatīvu. Ierosināju braukt uz Latviju, uz laukiem pie sava čoma, kuram bija veca, novārtā atstāta pirtiņa, ko nolēmām lēnā garā atjaunot. Bijām vairāk nekā desmit studenti, divi pasniedzēji, pirtnieks, kurš pazina vērtīgos augus, divi pirts meistari, kuri pārzināja būvniecību. Visi, protams, tikuši laukos, brīvībā daudz arī atpūtās, tāpēc neko ļoti daudz neizdarījām — nomainījām jumtu, izlīdzinājām grīdu, visu iztīrījām. It kā sīkumi, bet ar tiem viss sākās.
Diplomdarba laikā nevienam neļauj būt ārpus Eindhovenas, bet es gribēju būt Latvijā un teicu pasniedzējiem, ka pabeigšu atjaunot to pirti. Man bija daudz ideju — tā vairs nebūtu nekāda parastā latviešu pirtiņa, bet drīzāk mēģinājums apspēlēt pašu definīciju, pirts arhitektūru, to, kā mēs lietojam augus, slotas... Reizi mēnesī lidoju uz Eindhovenu, bet viņi teica, ka šī ideja tomēr nederēšot.
To tomēr nebūtu tik vienkārši prezentēt Holandes dizaina nedēļā...
Man bija dažādas idejas, kā to parādīt, tostarp ar instalācijām. Ideja par mazāko pirti pasaulē daļēji radās, pateicoties manai spītībai un iekšējam protestam — ja pirts atjaunošana nevar būt mans diplomdarbs, aizvedīšu jums mazāko pirti pasaulē, tādu, ko var uzlikt uz galda. Šī ideja pasniedzējiem patika gan konceptuāli, gan vizuāli un materiālu izvēles ziņā. Mazākā pirts pasaulē būtībā darbojas kā gaisa aromatizētājs — akmeņi karsējas, cilindrā tiek ielieta zāļu tēja, kas ar spiedienu pil ārā un kā tvaiks paceļas no akmeņiem. Gribēju ilustrēt, cik šī pirts kultūra patiesībā ir trausla, bet tos, kuri vispār īsti nezina, kas ir pirts, tā intriģē. Dizaina nedēļā kāds puika pusstundu sēdēja un to vēroja. Tas ir meditatīvs objekts.
Kā redzi pirtiņas turpmāko attīstību, vai plāno to ieviest ražošanā?
Holandes Dizaina nedēļa iedod apgriezienus. Pirmais rakstu publicēja "designboom", pēc tam informācija par mazāko pirti pasaulē parādījās citos dizaina medijos un blogos. Par to ieinteresējās arī aģentūra, kas strādā ar "Lufthansa" aviosabiedrību, jautājot, vai var ielikt to viņu biznesa klases lidojumu žurnālā. Tas tika publicēts līdzās kaut kādam dārgam dimanta ritenim, mana cena — 500 eiro. Sākotnēji man vispār nebija domas šo produktu tirgot, tas bija vienreizējs, bet tad man sāka rakstīt vēstules ar pieprasījumiem. Sākumā kādus 12–13 uztaisīju un pārdevu, dažas detaļas pasūtīju izvirpot, pats mājās lodēju, pulēju, pasūtināju iepakojumu. Taču sapratu, ka šādā veidā es nevaru panākt vajadzīgo kvalitāti, pasūtījumus gan pieņēmu, bet atbildēju, ka jāgaida, kad es viņiem uzrakstīšu. Šobrīd tepat Latvijā esmu atradis nopietnu ražotni, kas eksportam izgatavo dažādus metāla priekšmetus. Tajā varēs uztaisīt arī nerūsējošā tērauda detaļas pirtiņai, kuras pēc tam tiks apvarotas. Akmeņus Latvijā apstrādāt nav problēma. Es ceru, ka iznākums būs citā līmenī.
Kas, tavuprāt, ir šī produkta mērķauditorija?
Šis produkts nav lēts, tas ir kaut kas starp mākslu un dizainu. To izvēlas sajūtas, ne funkcionalitātes dēļ. Tomēr, ja padomā, kādi gaisa atsvaidzinātāji ir pieejami tirgū — elektriskie, kuros iekšā lej kaut kādu nezināmu šķidrumu... Kad pirms diviem gadiem ievācos dzīvoklī Jūrmalā, iepriekšējā saimniece bija tos lietojusi, un no tā aromāta es netiku vaļā pusgadu. Mazāko pirti pasaulē līdz šim īpaši neesmu reklamējis, pagaidām noiets nav liels, tomēr ir bijuši pieprasījumi no ārstiem, SPA saloniem. Esmu domājis braukt uz Japānu, jo japāņiem ir līdzīga izpratne par estētiku. Arī Skandināvijā, Vācijā.
Kopš 2013. gada pavisam neparastas idejas esi realizējis, radot dizaina risinājumus Gundegas Skudriņas rīkotajām gastronomijas performancēm "Nepieradinātās vakariņas". Lai to apmeklētājus patiesi pārsteigtu, šķiet, arī pašam jābūt ļoti atvērtam dažādiem eksperimentiem. Kā šobrīd vēl iespējams izdomāt ko svaigu, nebijušu?
Viss ir atkarīgs no projekta, jo sākumā domājam konceptu. Piemēram, "Dizains +/- Maltīte" ideja bija — viens cilvēks ir viens, un tikai kopā var kaut ko izdarīt. Izmantojot to kā vadmotīvu, radās "viens neesi ēdājs". Desmit cilvēki vienā galda pusē ēda ar kopā sametinātām dakšām, pāri viņu klēpjiem bija viena gara salvete. Bija jāpabaro vienam otru, jāspēlē dambrete. Jau pašā sākumā telpā varēja iekļūt tikai tad, ja durvju rokturi tika nospiesti vienlaikus. Kad redzu telpu, man ir ideja, teiksim, piestiprināt zvaigznes pie griestiem, kuras vēlāk nolaižas. Bet Gundega ierosina, ka tajās vēl varētu ielikt desertu. Idejas atnāk, uzdodot jautājumus. Man ir liels prieks, ka man uzticas, kaut arī esmu pieļāvis daudz kļūdu. Bet, ja tu nepieļauj kļūdas, tu nemācies.
Vai tev ir kāds iecienītākais materiāls?
Kādu brīdi biju aizrāvies ar dažādiem dabas materiāliem. Latvijā tas ir viegli, jo par salīdzinoši mazu naudu iespējams panākt lielu efektu. Londonā nebūtu tik vienkārši, nevar aiziet sarunāt un nocirst egli. Vēl mani fascinē arī visādas caurspīdīgas plastmasas, latekss, putuplasts. Ziemā rīkojām maltīti caurspīdīgā teltī, mežā. Gribēju, lai tajā būtu putenis, un izrādījās, ka putuplasts ir visvieglākais sniegam līdzīgais materiāls, labāks par putnu spalvām. Katrai idejai ir savs materiāls.
Tu esi darbojies gan grafikas dizaina, gan scenogrāfijas jomās, izgatavojis dažādus objektus un instalācijas... Kurš no radošās izpausmes veidiem tev pašam ir vistuvākais?
Tas ir grūts jautājums. Skaidrs ir tas, ka man nepatīk ilgstoši strādāt pie kompja. Es izbaudu procesu no tā brīža, kad galvā iešaujas ideja, līdz brīdim, kad tā tiek materializēta. Jo rezultāts tuvāks sākotnējai idejai, jo profesionālāks tu esi.