Tā ir īsu epizožu virkne, kurās spilgti personāži runā par dabaszinātnēm, radot tēlainu priekšstatu par fizikas parādībām, telpas un laika mērogiem, kā arī par dzīvības un apziņas attīstības procesiem. Izrādes pirmajās trīs epizodēs tiks stāstīts par neaptverami milzīgiem skaitļiem, vismazākajiem dzīvniekiem un pašiem senākajiem mūsu vectētiņiem." Noprotams, ka šī ir pirmā izrāde no plānotā dabaszinātņu izrāžu cikla, taču, cik daļas vēl tiks veidotas, nav zināms.
Tas, ka "Īsumā par Visumu" nenotiks klasiskajā izrāžu formātā, top skaidrs, jau ierodoties teātrī. Visi apmeklētāji tiek sadalīti trīs grupās, katram tiek izdalītas attiecīgas krāsas uzlīmes, ko pielīmēt pie apģērba. Darbiniece sākumā mūsu grupu nosauc par "zilajiem", bet vēlāk tiekam saukti par "violetajiem". Redzams, ka daudzi vecāki neizrāda īpašu sajūsmu, visticamāk, cerot, ka nebūs pārāk daudz jāiesaistās. Taču kautrīgais latvietis var neraizēties.
Sadalījums grupās domāts tāpēc, lai zinātu, uz kuru izrādes epizodi doties vispirms. Trīs telpās vienlaicīgi notiek trīs mini izrādes, pēc tam skatītāju grupas mainās, līdz visi ir redzējuši visu. Īsajos epizožu starplaikos kopīgajā telpā iespējams veikt dažādas aktivitātes – skatīties mikroskopā, veidot sienu zīmējumus vai būvēt piramīdas no papīra glāzītēm, kas bērnos izraisa neviltotu sajūsmu un pamodina veselīgu sacensības garu.
"Īsumā par Visumu" pat grūti saukt par izrādi, tā drīzāk atgādina dabaszinātņu stundas ar aizraujošiem eksperimentiem. Pirmajā daļā (violetajai grupai) tiek stāstīts par milzīgiem skaitļiem, kā uzskates līdzekli izmantojot smilšu graudiņus. Skatītāji sēž apkārt apaļam "galdam", kas veidots no elastīga melna materiāla un simbolizē Visuma telpu. Iemetot tajā bumbu, redzams, kā telpa izliecas.
Jautrākā daļa sākas tad, kad skatītajiem izdala bumbiņas un monētas, ko ripināt pa "Visumu" kā simbolus debess ķermeņu nebeidzamajai rotācijai un gravitācijas spēka ietekmei. Arī aktieris Ivars Krasts uz interesanta braucamrīka gandrīz nepārtraukti riņķo apkārt skatītājiem. Rezultātā riņķošana paliek prātā kā viens no galvenajiem faktiem, ko atcerēties par Visumu.
Otrā daļa man personīgi likās visinteresantākā. Edgars Samītis, iejuties dabas pētnieka vārdā Alnis lomā, stāstīja par vissīkākajām būtnēm, kas mīt uz Zemes visilgāk par visām dzīvām būtnēm. Dažādi mikroskopiskie dzīvnieciņi, piemēram garneļu kāpuri, tika caur lāzera palielinājumu rādīti uz ekrāna.
Šīs daļas kulminācija bija skatītāju iesaistīšanās mikrobu zoodārza veidošanā. Katrs varēja paņemt vates kociņu, saslapināt galus mutē, paberzēt rokās, un nodot materiālu kopējam "zoodārzam". Pēc tam uz ekrāna varēja vērot, kādas izskatās baktērijas, kas dzīvo mums mutē un uz rokām. Pieaugušie smaidīja līdz ausīm, taču mans bērns pēc izrādes teica – labāk es to nebūtu uzzinājis!
Trešā daļa bija trīs dažādi stāstījumi par pirmcilvēkiem un to attīstību līdz mūsdienām, taču atraktivitātes ziņā šī daļa bija vispasīvākā. Skatītājiem bija vienkārši jāsēž un jāklausās ierakstā, skatoties uz attiecīgā pirmcilvēka milzīgu fotogrāfiju. Sākumā vienīgi Jana Čivžele, attēlojot kādu seno laiku būtni, kas nerunā, izdalīja skatītājiem našķus – dažādas augļu sukādes. Pozitīvi tas, ka šī daļa bērniem attīstīja iztēli un trenēja spēju mierīgi nosēdēt un koncentrēties stāstījumam.
Kopumā priecājos, ka JRT ir uzsācis jauna veida izrāžu ciklu, kurā izrādes ir ne tikai izklaidējošas, bet arī izglītojošas gan bērniem, gan pieaugušajiem.