Iepazīšanās
Pie auto stāv divi veči, pa visu laukumiņu nostiepti trīs lieli murdi. Pēc linuma smalkajām acīm – pilnīgi skaidrs – nēģu ķeršanai. Saku, ka esmu inspektors, rādu savu apliecību un sākam izskaidroties. Murdi ir sausi, tātad esam satikušies jau pirms zvejas mēģinājuma. Viens no čaļiem ir normāla, pasīka auguma, otrs – ļoti ražens. Augumā ap metru deviņdesmit, arī būdīgs. Stāsta, ka saucot par Aivaru, esot no Ķekavas.
– Vai tad Dolē nēģi beigušies, ka jādzenas šurp uz Siguldu? – es prasu.
– Nuu... tā – seko atbilde.
Ieraugu zālē nelielu maisiņu, un – jā! Iekšā viens nēģis. Tātad puiši ir tepat kaut kur iebriduši, to čūskulēnu saķēruši paraugam un tagad grasās Gaujā stellēt murdus. Saku, ka tā lietiņa neies cauri. Grasos likumīgi savākt visus trīs murdus, bet lielais Aivars sāk lūgties – viņš te nekad vairs nerādīšoties, murdi esot paša darināti, ar ļoti rūpīgu un lielu darbu. Lai atstājot, viņš darbošoties tikai pie Doles. Man sirds paliek arvien mīkstāka, protokolā ierakstu vienu murdu un vienu nēģi, pārējos abus murdus atstāju saimniekam.
– Uz neredzēšanos – tādu kā brīdinājumu saku promejot.
Vēlāk gaismā izpētu to darinājumu. Tas nu gan ir rūpīgi nostrādāts – gan lielais priekšējais pusloks, gan apaļie riņķi darināti no kadiķa. Riņķi gan katrs no diviem kadiķiem, kas kopā satīti ar melnām, smalkām šņorēm. Divas lielas kabatas. Apžēliņ, tādā var salīst pat pārsimt nēģu!
Zem tilta
Jau ilgus gadus mēru Gaujā ūdenslīmeni zem Siguldas tilta. Arī temperatūru. Rītos un vakaros. Par to kaut ko arī maksā, bet pavāji.
Kādā novembra vakarā, kārtējo reizi darbojoties zem tilta, ievēroju, ka krācēs brīžiem uzsitas neparasti viļņi. Laižu kabatas luktura staru virsū, bet īsti neko nevaru saprast, dodos pētīt upi nedaudz uz leju. Jā! Vēl vienā vietā ir tādi paši viļņi, bet te nu ir skaidrs – virs ūdens vīd murda mala, jo te ir nedaudz seklāks. Divi murdi tepat zem Siguldas tilta! Noteikti uz nēģiem.
Vēl ir agrs vakars. Sāku organizēt pretdarbību šiem maluzvejniekiem. Skaidrs, ka murdi pa dienu te nepaliks. Vai tos cels laukā ap diviem naktī vai piecos, sešos rītā, to neviens nevar atbildēt un nav kam prasīt.
Saorganizēju divus zemessargus, atdodu viņiem savu autiņu, ar tajā iemontētu autorāciju un dodos lejā pie tilta – gaidīt. Šie ar bobiku slēpsies pilsētā un gaidīs manu signālu. Ir jau pāri pusnaktij, kad iekārtojos postenī pie tilta. Līdzi man ir medību bise, lukturis, binoklis un rācija. Ilgi izvēlos vietu – gan lai labāk varētu saskatīt murdu vietu upē, gan arī – lai tas, kas nāks ķeksēt tos ārā, man neuzskrien virsū. Un vēl – pozīcijai jābūt tādai, lai varu maluzvejniekus aizturēt ar visiem pierādījumiem. Kādu laiciņu tupu upmalas kārklājā, bet vēlāk tomēr palienu zem tilta. Pa betona stāvo kanti uzrāpjos pašā augšā, aiz augstākā balsta. Autiņi pāri tiltam ripina tikai dažus soļus man virs galvas.
Nakts stiepjas garumā. Braucēju kļūst arvien mazāk.
Pēc trijiem naktī iestājas pilnīgs klusums. Sāk salt. Skraidīt un lēkāt nedrīkst. Jāslēpjas aiz tilta balsta.
... nu jau drīz būs rīts. Vai tiešām viņi sagaidīs rīta intensīvo satiksmi un cilvēku kustību? Pulkstenis jau pieci. Pēkšņi klusu nožūžo auto un nedaudz uz peldētavas pusi apstājas. Nobūkšķ durvis, taču ne uzkrītoši skaļi. Nāk! Turpat blakus man pa trepītēm uz tiltapakšu aizbīdās divi cilvēku stāvi. Vēroju upi binoklī. Ceļ ārā murdus! Cik var saprast, nēģi tur ir, un diezgan daudz. Protams, ka tagad nevar skriet virsū. Viņi visu sasviedīs upē un tiesā teiks, ka noticis pārpratums, bet man nekādu pierādījumu nebūs. Vīri sāk kāpt pa trepēm augšā. Viens stiepj murdus, otrs pār muguru nes lielu, melnu maisu. Nu jau man blakus.
Savaldies, ieturi pauzi – es sevi bremzēju.
Nu jau ir garām, kāpj pa trepēm uz augšu. Aiziet! Izlecu uz trepēm, kad viņi jau ir uz asfalta. Lieliem lēkšiem nesos augšā. Kad tieku šiem blakām, bliežu no bises vienu stobru gaisā. Laižu prožektora staru džekiem acīs. Tas ar maisu ir milzīgs vecis. Lielais Aivars. No Ķekavas.
370
Nu re, viņš nav turējis solījumu nerādīties vairs Siguldā. Rācijā izsaucu zemessargus. Tas ar murdiem grozās tepat blakus, tilta galā. Savukārt Lielais Aivars uzsāk dīvainu, manā praksē vēl nepieredzētu manevru. Pār plecu nesot milzīgo maisu, viņš visu laiku nāk man cieši klāt un ar savu vareno būdu, kā arī ar vairāk nekā simt kilogramu lielo masu stumj mani uz šosejas kanti – tilta uzbrauktuves malu. Zemessargi kavējas. Viens stobrs man vēl ir pilns, tomēr vairs nešauju. Izskatās, ka Aivara klātbūtnē var šaut kaut vai ar lielgabalu, viņš ir flegmatisks un pārsteidzoši mierīgs.
Beidzot ierodas papildspēki. Tikai tagad atņemam Aivaram lielo maisu, ko viņš pirms tam kategoriski atteicās man atdot. Savācam to, tāpat murdus, žuļiku autiņu un abus vaininiekus. Braucam uz Siguldas policiju. Tur tiek skaidrota abu aizturēto personība, rakstīti paskaidrojumi. Es rakstu protokolu.
Nonākam līdz vietai, kur precīzi jāieraksta nelikumīgi noķerto nēģu skaits. Ņemu lielo maisu un turpat telpās uz betonētās grīdas zem kāpnēm izberu tās čūskiņas. Kaudze sanāk pamatīga. Apmēram ceturtā daļa no glumiķiem vēl lokās. Liecinieku klātbūtnē sāku ņemt pa diviem nēģiem no kaudzes, pārsviest tos tālāk un skaitīt. Pienāk Aivars:
– Vari neskaitīt, tur ir 360.
Izskatās, ka Ķekavas puisis šefo.
Upmalā nēģus viņš tieši no murdiem sabēra lielajā maisā. Viņš tos nav skaitījis, un tā čupa arvien intensīvāk sāk mudžēt. Skaitu... sanāk 370. Jā... Lielais Aivars tomēr ir profs. No Doles.
Cits rudens
Ir atkal tumšs vakars, un gandrīz jau var teikt, ka sākas nakts. Oktobris. Lietus gan nelīst, bet ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt sāks smalki un drēgni smidzināt. Eju lejā zem Siguldas tilta mērīt ūdenslīmeni... Oho! Upē ir murds... Jā, vēl otrs. Līmenis ir zems, un abiem murdiem virs ūdens ir redzama priekšējā loka augšmala. Varbūt man tikai tā liekas, bet tā kā redzēti. Noteikti uz nēģiem.
Braucu pēc palīgiem. Jāvaktē, bet vienam pagrūti naktī savākt maluzvejnieku vai vairākus. Sameklēju Kundziņjāni un iesaistu viņu pasākumā. Ap pusnakti laižam lejā pa Gaujas kalnu ar inspektoru bobiku. Nospriežam, ka es slēpšos zem tilta, bet Jānis auto nobrauks aiz eglēm, turpat pie Mildas krustojuma, kā siguldieši sauc serpentīnceļa izeju uz Turaidas šoseju. Sākumā braucu Jānim līdzi, lai veiksmīgāk nomaskētu braucamo, pēc tam nākšu atpakaļ uz tiltu.
Aiz eglēm mūs sagaida pārsteigums. Tur kāds vai kādi jau pirms mums noslēpuši nenosakāmas markas, ļoti sagrabējušu autiņu. Iekšā sēž čalis – mazais krieviņš, kurš pirmais izfunktierēja bendēt lašus no Siguldas tilta ar cemmeru ļerzaku. Intuīcija saka, ka viņam noteikti ir saistība ar tiem murdiem zem tilta, taču ir jābūt arī pāriniekam. Ja tas otrs ir tepat kaut kur krūmos, viņš var ātri jozt pēc murdiem un tos aizvākt.
Atņemam čalim auto atslēgas un dokumentus, ātri laižam atpakaļ pie tilta. Velkam ārā murdus. Jā... pilnīgi nepārprotami – lielā Aivara rokraksts gan murdu novietojumā, gan murdu materiāla izvēlē un sīko šņorīšu apsiešanas manierē ap kadiķu lokiem. Nēģu nav pārāk daudz, bet virs simta droši vien sanāks.
Aizgādājam visu, arī grabažauto ar visu čali uz Siguldas policiju. Ar puisi nekādas garās sarunas nesanāk. Viņš klusē kā baltkrievu partizāns fašistu gūstā. Tomēr viņam tiek sastādīts protokols, bet policisti nospriež, ka līdz situācijas precīzākai noskaidrošanai viņa automobilim jāpaliek pagalmā.
Dienasgaismā saliekot kopā pirmo murdu, kas tika atņemts Aivaram, kad viņš svēti solījās vairs uz Siguldu nebraukt, abus pērn nelikumīgā zvejā aizturētos nēģu murdus un tagad šos divus – ir pilnīgi skaidrs, ka jau otro rudeni zem Siguldas tilta pēc Gaujas nēģiem tīko Lielais Aivars. No Doles. Krimināllieta – sakarā ar gada laikā atkārtoti veiktām nelikumīgām darbībām. Gara un sarežģīta izmeklēšana.
Tiesa
Lielais Aivars un mazais krieviņš sēž uz apsūdzēto sola. Tiesnese un piesēdētāji ir gandrīz šokā, kad ienesu tiesas zālē piecus murdus. Izstiepju tos. Nu ir aizņemta visa zāle. Murdi ir sanumurēti, ir to apraksti. Arī mutiski skaidroju par daudzajām pazīmēm, kas norāda, ka murdus ir gatavojis viens cilvēks. Vajadzētu pierādīt, ka gada laikā brašais ķekavnieks ir divreiz nodarbojies ar nelikumīgu zveju. Lielais Aivars kā parasti ir noslēgts un flegmatisks. Spriedums – vainīgs.