Pats grāmatas autors par savu sirdslietu un nupat izdoto grāmatu saka: "Īsumā var teikt, ka šie stāsti ir par lašiem, žuļikiem, inspektoriem un Gauju, kaut gan patiesībā tie nemaz nav stāsti... Šī grāmata ir profesionāla dabas aizsardzības inspektora, ko mūsdienās sauc par reindžeru, atskats uz nelielu daļu no tiem brīnumainajiem, dažreiz neticamajiem, bet tomēr tikai patiesajiem notikumiem, ko pirmā Latvijas nacionālā parka inspektori piedzīvojuši uz Gaujas, pie Gaujas un tās pietekām, visvairāk – lašus sargājot..."
Grāmatas "Lašu stāsti" izdošanu finansiāli atbalstīja Siguldas novada Kultūras pārvalde, Zivju fonds, Valsts Kultūrkapitāla fonds un Vidzemes plānošanas reģions. Grāmata izdota tikai 500 eksemplāros, to nav iespējams iegādāties, un tā ir pieejama tikai Vidzemes novadu bibliotēkās no Valmieras līdz Murjāņiem.
Atsaucoties uz mūsu lasītāju lūgumu, laikrakstā un portālā publicēsim lielāko daļu no "Lašu stāstiem". Šodien pirmais.
Karātavas
1974. gada rudens. Pirmais Gaujas Nacionālajā parkā. Esam ar Limbo divatā. Ejam uzmanīgi gar jaunās šosejas malu Silciemā. Šis ir mūsu pirmais reids lašudūrēju izsekošanai un, ja veiksies, arī aizturēšanai. Tiesa, esam jau vairākkārt piedalījušies šādā pasākumā Cēsu pusē, bet tur rudens maluzvejnieku tvarstīšanu organizēja Nacionālā parka Cēsu inspektors Andrejs.
Kā mūsu skolotājs tolaik darbojās vecais mežsargs Lejiņš. Īpatnējs vecis, krietni gados, bet ar milzīgu enerģiju un uzrāvienu. Reidos viņš līdzi stiepa medību bisi un patronas, lādētas ar sagrieztu gumijzābaku gabaliņiem.
"Ja veči mūk, tad jābliež virsū, pa lietusmēteļiem – tā, lai grab," tāds bija Lejiņa sauklis. Vienreiz tādā reidā tiešām aizturējām divus čaļus ar žebērkli un zivi. Šoreiz mēs esam bez skolotājiem, tātad jauni dabas aizsardzības inspektori, kā saka – pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Tuvojamies Egļupei. Dzirdēti nostāsti, ka Siguldas apkārtnē tā ir vispopulārākā taimiņu nārsta upīte, un siguldieši to rudens vakaros mēdzot apciemot. Protams, ar žebērkļiem. Piestājam vietā, kur no jaunās Vidzemes šosejas atdalās vecais asfalta posms, kas pāri Egļupei kādreiz uzbūvēts ar nobraucienu. Izvēlamies veco šoseju, jo tā ved uz leju, pie upītes. Jaunais autoceļš ir pilnīgi horizontāls un ar milzīgu uzbērumu. Zvērsaimniecības uguņi atspīd mākoņos, asfalts ir mitrs un tādēļ atblāzma diezgan labi atspoguļojas arī uz šosejas. Pa veco asfaltu gan vairs neviens nebrauc, jo pretējā krastā uzbērums jau norakts.
Ejam gar lielceļa malu... Stop! Kaut kas priekšā ir. Kaut kāds tumšs plankums. Uzmanīgi zogamies tuvāk. Motocikls ar blakusvāģi. Cilvēkus tuvumā ne redz, ne dzird. Laikam jau tiešām kādi malači ir upē. Nolemjam neložņāt pa brikšņiem, bet gaidīt tepat, slēpjoties egļu dzīvžogā tikai kādus piecpadsmit soļus no moča. Ja jau veči darbojas gar berzēm*, tad labāk gaidīt šeit.
Paiet stundiņa... Vēl... Tomēr atnāk. Viņi ir divi. Saņemam kā trusīšus. Protams, ka nāk no upes. Ir arī žebērklis, lukturis un divi nelieli taimiņi (par tāda lieluma līdaciņām makšķernieki saka – siļķīte). Pēc tam turpat atrodam trešo zivi, kas večiem izslīdējusi nedaudz soļus sāņus no motocikla. Skaidrošanās nav sarežģīta – motocikla stūrmanim līdzi ir arī moča un braukšanas tiesību dokumenti. Labs pārsteigums – abi no Līgatnes!
Toreiz nesapratām – kādēļ jādzenas prom no Skaļupes un Līgatnes upītes, garām Vildogai, Svīķupei, Daudupei, Vējupītei un Lorupei. Tur taču arī nārsto taimiņi. Vēlāk pierādījās, ka šie nebija vienīgie līgatnieši, kas iecienījuši Egļupi.
Turpat uz vietas rakstām protokolus. Kad viss kārtībā, viens no vīriem – viņu sauc Dreimanis – saka: "Puiši, jūs varat uzcelt karātavas pie katras upītes, tik un tā veči durs... Tas ir sports!"
Tas bija gandrīz četrdesmit gadus atpakaļ, bet šie vārdi, to jēga, un galvenais – dzelžainā pārliecība, ar kādu tie tika pateikti, man joprojām diezgan bieži "iesit pa iekšām". Tas gan nekad nav traucējis sastādīt protokolu, vai precīzāk – gandrīz nekad...
* Berzes – padziļinājums straujas upītes vai upes oļainā gruntī, ko izveido lašveidīgās zivis, lai tur iznērstu ikrus.