– Kāpēc par izstādes titulgleznu esat izvēlējies "Nefertiti"?
– Katrā izstādē es iekļauju arī vienu pašportretu. Mālpilī izvēlējos šo, jo citur to nebiju izstādījis. Gleznu komplekts, ko izveidoju šai izstādei, ir ļoti raibs, tāpēc domāju, lai arī titulglezna ir neparastāka.
– Kāpēc gleznu komplektu veidojāt tik raibu?
– Manā dzīvē bijuši dažādi periodi, kas atspoguļojas arī manā radošajā darbā. Esmu dzimis Jūrmalā, bērnību un jaunību pavadīju Mellužos. Turpinot mācības Rīgā, J. Rozentāla Mākslas vidusskolā un pēc tam Mākslas akadēmijā, studenta gados gleznoju tos Mellužus, kādi tie toreiz bija. Vēlāk desmit vasaras ar savu ģimeni dzīvoju pie jūras Duntē. Tad vairāk nekā 30 gadus mums bija māja laukos – Sēmē Tukuma rajonā.
Atlasot darbus izstādei Mālpilī, nolēmu, ka ņemšu no katra perioda pa druskai – dažus portretus, dažas jūriņas, lauku skatus, dažas klusās dabas un arī puķes. Tās ir it kā tematiski nesavienojamas lietas, tāpēc arī pašportrets, ko izvēlējos šai izstādei, ir ne tāds, kā parasti.
– Nefertite ir skaistuma ideāls no tālas senatnes. Šķiet, ka gleznā jūs uz Nefertiti raugāties kā pielūdzējs.
– Tas ir ļoti tuvu patiesībai. Aizrobežu mākslas muzejā, kad tā ekspozīcija bija izkārtota Rīgas pilī, pirmajā zālē bija ēģiptieši, mūmija un romiešu nolējumi. Joprojām atceros Nefertiti, kura tur tā smuki stāvēja. Katru reizi, kad biju muzejā, viņu aplūkoju un papriecājos par viņas portretu.
Man patīk senā māksla. Jo vairāk taisa to modernismu, jo vairāk man patīk senā māksla, jo tajā ir tas garīgums iekšā. Tagad ar gleznām mēģina it kā pārsteigt, it kā sabaidīt. Es saprotu, ka katrai paaudzei ir savi varoņi. Lai jau viņi iztrakojas, bet tas vairs nav man. Savulaik biju uz abstrakto gleznu izstādi Varšavā. Tur sanākušie mākslinieki bija ļoti interesanti cilvēki, un viņos bija interesanti klausīties, bet uz gleznām toreiz maz kurš skatījās, tās bija tikai tāds fons.
Agrākos laikos gleznas arī citādāk vēroja. Slavenajās galerijās zāles centrā bija nolikti visapkārt sēžami sēdekļi. Cilvēks apsēdās iepretim gleznai, kas viņu uzrunāja, ilgi skatījās un iedzīvojās tajā. Tagad muzejos neviens tik ilgi vairs neuzkavējas.
– Pie jūsu gleznām gan gribas pakavēties. Portretos jūs esat attēlojis cilvēkus, kuri vieglu dzīvi nav baudījuši, bet no viņiem plūst ļoti spēcīgs, gaišs starojums.
– Jā, godīgums. Viņos ir iekšā godīgums. Redziet, es esmu gleznojis to, kas man pašam ļoti patīk un ko man ļoti gribējās. Piemēram, sieviete, kura sēž un skatās tālumā, ir mana otrā dēla auklīte. Viņa bija ļoti sirsnīgs cilvēks un kļuva mums gluži kā ģimenes loceklis. Viņai bija divi dēli. Viens aizbrauca uz Ameriku, un viņa ļoti gaidīja viņu mājās, bet nesagaidīja.
Pie koktēlnieka Artūra Bērnieka mēs pa vasarām dzīvojām Duntē, kur viņam pašā jūras krastā bija veca, izpostīta barona vasarnīca. No tās balkona pavērās ļoti skaists skats uz jūru, sevišķi vakaros, kad saule rietēja. Mēs tur pavadījām brīnišķīgas vasaras, un es tur sagleznoju daudz jūras ainavu.
– Spēcīgām noskaņām bagāti ir jūsu gleznotie dabas skati. Vērojot pļavu ar jāņuzālēm, šķiet, jūtama pat to smarža.
– Šajās ainavās esmu attēlojis mūsu lauku māju apkārtni Sēmē. Pļavas stūris ar jāņuzālēm ir pie mūsu mājas. Krāšņā rudens ainava un idilliskais ziemas skats ir no tuvējās apkārtnes. Tur esmu izmantojis visas iespējas, jo, tikai dzīvojot dabas vidū, var redzēt un izjust tās skaistumu un dažādību. Lielās magones pie mājas pats iestādīju un tās gleznoju no dabas, priecājoties par skaistajiem ziediem, kad rīta un pusdienu saule spīdēja cauri to ziedlapiņām.
– Ar spēcīgu faktūru un tonāli ļoti smalkas ir jūsu jūras gleznas.
– Tā kā esmu dzimis un uzaudzis jūras krastā, es izjūtu jūru. Gleznojot es jūtu, vai jūra tāda var būt vai nevar būt. Jūra ļoti ātri mainās. Katru reizi, kad aiziet pie jūras, tā ir pārsteigums. Ik reizi ir cita glezna. Līdzko uznāk mākonis, momentā visas krāsas mainās. Visus motīvus, ko gribētos, jau nemaz nespēj uzgleznot. Kādreiz pat žēl, ka daudz kas paliek neuzgleznots. Jūru es varu uzgleznot arī pēc atmiņas un sajūtas, pat Rīgas dzīvoklī.
– Kas jums šķiet galvenais, kad gleznojat?
– Studiju gados es biju centīgs students un apguvu reālistisko akadēmisko glezniecību. Pēc tam, būdams jauns mākslinieks, tiecos atraisīties no pieņemtajām dogmām un tikt modernisma vilnī, aizraujoties ar ekspresionisma stilizāciju un ar bezpriekšmetisko glezniecību. Tad sekoja ainavu un portretu gleznošanas posms, līdz atgriezos pie klasiskā reālisma, bet jau ar saviem uzskatiem, pārliecību un meistarību. Tas ko es visvairāk cienu patlaban, ir skaidra doma, skaidrs skats uz dzīvi un profesionāli tēlošanas līdzekļi.
”Pašportrets ar Nefertiti”. 2010. Audekls/eļļa. 1957. gadā Uldis Zemzaris kopā ar Leo Kokli dibināja Jauno mākslinieku sektoru pie Mākslinieku savienības, organizēja pirmās jauno mākslinieku izstādes. Ar ainavām un portretiem attīstīja savu radošo darbību, bet ar ilustrācijām žurnālos un grāmatās nodrošināja ģimenei iztiku.
Publicitātes
Mālpils kultūras centrā var aplūkot mūsu izcilā gleznotāja un prozaiķa Ulda Zemzara gleznas. Šī viņam ir pirmā iepazīšanās ar Mālpili, tāpēc izstādei mākslinieks izvēlējies dažādu savas daiļrades periodu un žanru gleznas.