Šoreiz – par viņas darbu teātrī, kurā nupat piedzīvota pirmizrāde ar "Šveiku" Vara Braslas gaumē.
– Teātrī jūs spēlējat gan klasiku, gan mūsdienu autoru lugās. Kas ir vieglāk?
– Vienmēr ir vieglāk, ja materiāls ir labs. Mūsu vecmeistari Oļģerts Kroders un Fēlikss Deičs uzskata, ka viņiem sava dzīve nav jāiznieko kaut kādos eksperimentos, tāpēc iestudē klasiku. Tā ir mūsu teātra stiprā puse. Aktieri var augt, Dievs dod režisoriem spēku un veselību to darīt arī turpmāk. Cilvēki arī nāk uz klasiku, tā nav lieka apgrūtinājuma.
Esmu arī Krodera jauniestudējumā Aleksandra Ostrovska "Līgavā bez pūra" – būšu Karandiševa māte, Larisas lomā Ieva Puķe, Larisas māte – Dace Eversa. Luga, pēc Krodera teiktā, ir tikpat ģeniāla kā Šekspīra "Hamlets", kurā, starp citu, pie Krodera esmu arī spēlējusi.
Tagad, kad skatītāji nāk uz "Šveiku", viņi pirmās 20 minūtes atceras kā Šveiku spēlēja Placēns un Skrastiņš vai Leļļu teātrī, un pēc tam atlikušo laiku pierod pie mūsu iestudējuma. Ir ko salīdzināt, jo klasiku vienmēr kāds jau ir nospēlējis. Bet aktieris tik un tā lomā ieliek savu enerģiju un darbu – citreiz mūsdienu lugā vairāk nekā klasikā un otrādi. Tas ir atkarīgs no lomas, tās izpratnes un režisora uzdevuma.
Paratova lomā "Līgavā bez pūra" es, piemēram, nevaru iedomāties nevienu citu kā Ņikitu Mihalkovu.
– Vai nav grūti regulāri mērot ceļu no Baltezera un Rīgas uz Valmieru?
– Esmu dzimusi un izaugusi rīdziniece, Rīga man nav nekāda Meka, nedz Valmiera dziļi lauki. Pēc Konservatorijas uz Valmieru gāju labprātīgi un bez jebkāda provinciāļa kompleksa. Mūsu teātrī ir daudz rīdzinieku, un viņi daudz vieglāk šķiras no Rīgas nekā cilvēki, kas iebraukuši no laukiem.
Tie kilometri, kurus pārvaru uz Valmieru, tikai mūsu galvās ir lieli. Ja mēs dzīvotu Ņujorkā, uz darbu brauktu trīs stundas. Kāds Maskavas režisors, pie kura gāju uz provēm, sacīja, ka Latvijā provinces vispār nav.
– Vai arī profesijas izvēlē bijāt tikpat strikta un noteikta?
– Visām meitenēm jau gribas kļūt par aktrisēm. Jautājums ir tikai viens – vai tevi uzņem vai neuzņem. Tā kā es iestājos, tad man zināmā mērā bija skaidrs, ko vēlos. Bet vai esmu tā piemērotākā šai profesijai – es ļoti par to domāju. Manuprāt, katrs aktieris par to šaubās.
– Bet režisori lomas taču piedāvā!
– Neesmu no tām aktrisēm, kas tiek lutinātas: "Vai tu, Ilzīt, negribēsi vēl vienu lomu?" Bet parasti brīdī, kad gaidi un ūdens smeļas mutē, kaut kas nāk. Dažreiz pat tādā brīdī, kad negaidu. Bet, ja man sāktu gāzt milzīgi daudz lielu un skaistu lomu, vai es tiktu ar tām galā?
Mēs netikām audzināti – es visu varu, es esmu ģeniāls... Mēs diezgan daudz tikām locīti. Pedagogi bija gana skarbi. Māra Ķimele mums ļoti agri norādīja, ka mēs nevienam neesam vajadzīgi, izņemot saviem vecākiem – vienkārši tāpat, mīļākajiem, kamēr viņi mūs grib, un bērniem, kamēr viņi pieaug. Un viss! Kad cilvēks saprot šīs trīs patiesības, viņš ilūzijas nelolo un tajās nedzīvo. Tāpēc arī lielu vilšanos nav.
Tagad gan studentiem iedveš, ka viņi visu var. Bet kā ir pareizāk, nezinu.
– Vai kritika jūs iespaido?
– Nevaru teikt, ka teātra kritika mani spiedusi pie zemes un lamājusi. Es tajā ieklausos. Teātra kritiķi tomēr ir vieni no pirmajiem skatītājiem, profesionāļi savā jomā.
Aktieris jau strādā režisora vadībā, un viņa viedoklis ir vissvarīgākais. Aktieris neko daudz nevar mainīt – režisoram ir sava doma. Teātris ir atkarīga māksla – aktieris viens neko nevar izdarīt. Kroders, kas strādā ļoti maigos cimdos, piemēram, rada iluzoru iespaidu, ka aktieris pats veido savu lomu, tomēr ved tajā virzienā, kuru izdomājis. Kritiķiem reizēm tas patīk, reizēm ne. Gunārs Cilinskis kādreiz teica: "Atrodi trīs cilvēkus, kuros tu ieklausies, bet pārējos laid pār galvu." Jebkura viedokli apmierināt nevar.
– Aktierim un režisoram taču var būt atšķirīgs viedoklis?
– Man atkal jāpiemin Māra Ķimele, kas teica, ka, protams, savs viedoklis var būt, taču aktierim jādara tā, kā liek režisors. Reizēm režisoram nav sava viedokļa, un tad pašai vien jātiek galā. Un tad atspērusies darbojos, bet sevi no malas taču neredzi. Tur tā problēma, jo šī ir profesija, kurā tevi vēro no malas, mēģinot ko kaut dabūt ārā. Iespējams, aktiera viedoklis bieži vien ir vieglākais pretestības ceļš.
– Vai varat nosaukt savus mīļākos režisorus?
– Mīļākais režisors ir tas, pie kura jauniestudējuma strādā un ar kuru esi saslēgts ļoti spēcīgām saitēm.
Ir režisors, kurš mūsu teātrī nestrādā gadiem, bet ar kuru es labprāt pastrādātu kopā, – Mihails Gruzdovs.
Mūsu teātrī pamatā ir vieni un tie paši režisori. Pie Krodera daudz esmu strādājusi. Deičs ir ne tikai režisors, viņš ir pedagogs. Arī Kroders ir liels skolotājs. Aktierim vajadzīgi tie režisori, kas viņam var kaut ko iedot. Tāpat kā Māra Ķimele, kas gadiem pie mums nav strādājusi, bet kas ļoti daudz strādāja ar mums studiju gados. Tāpat arī jaunie režisori – cita paaudze, cits pasaules redzējums, citi kritēriji teātrī un mākslā, kas noteikti atsvaidzina teātra kopējo paleti, piemēram, Viesturs Meikšāns. Arī pie Vara Braslas esmu daudz strādājusi – patīk viņa skatījums uz lietām, tomēr kino cilvēks. Tas, manuprāt, jūtams "Šveikā". Patiesības izjūta.
Inta Gorodecka, ar kuru es jau gadiem strādāju seriālā. Ļoti mīļa režisore. Daudzi, visus nevar nosaukt.
Pirms pāris vasarām filmējos Agneses Laizānes maģistres diplomdarbā "Parādi man skaņu" dramatiskā lomā, ko nekad agrāk nebiju darījusi. Šis darbs kino, kaut arī īsfilmā, ļoti daudz ko deva – sapratu, ka jaunieši tagad ir ģeniāli. Šķiet, ka mēs tādi nebijām. Skaties apkārt un brīnies – cik daudz talantīgu cilvēku mazajā Latvijā!
– Vai nav skumji, ka par jums plašāk sāka runāt tikai pēc piedalīšanās "Neprāta cenā"?
– Tas ir teātra aktieru liktenis. Televīzija, protams, vairo atpazīstamību un popularitāti, mani tas neaizvaino. Tas uztrauca mūsu jaunos aktierus – teātrī liela loma, bet parāda televīzijā un visi skrien pakaļ un skatās.
Gunārs Cilinskis savulaik, runājot par kādu filmu, teica, ka galvenais varonis pārāk ātri aiziet bojā – tauta vēl viņu nepaspēj iemīlēt. Pierast, iemīlēt, saprast, par ko iemīlēt, un tad aiziet bojā. Televīzijas fenomens ir tas, ja tu katru vakaru ienāc kādā mājā, tevi cilvēki sauc vārdā un uztver tevi kā to personu, kuru tu atveido, un pierod pie tevis. Protams, ir cerība, ka tikpat ātri arī aizmirst.
Es Jakovam Rafalsonam vienmēr saku: "Tu esi mana ilgākā laulība!"
– Vai jums nāk klāt uz ielas un sauc par Silviju?
– Regulāri. Ir grūtības pārģērbties sporta klubā utt. Šim fenomenam ir divas puses – vai ir labi saaugt ar vienu tēlu, vai parādīt, ka vari spēlēt arī citus. Mani skatītāji tomēr dala.
"Neprāta cenas" sākumā gan tā nebija. "Trīs māsās" spēlēju Natāliju, un divas sirmas kundzes reiz pirmajā rindā sarunājās: "Tā Silvija tik jauka, tik simpātiska, bet te tāda maita..."
Protams, daudz kas atkarīgs no aktiera – vai, uzejot uz skatuves konkrētā tēlā, viņš atkārtojas vai ne.
UZZIŅAI
Ilze Pukinska
Beigusi Latvijas Valsts konservatorijas Aktieru mākslas fakultāti (1988);
Saņēmusi "Lielo Kristapu" kā labākā aktrise otrā plāna lomā (medmāsa, "Pitons", 2003) un Baltic Herring Short Film Competition žūrijas īpašu uzslavu (Dagne, "Parādi man skaņu", 2011).