Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Par čempioni kļuva Maija Eglīte no Skultes. Lai arī vietējais ātradīšanas čempionāts ir tikai viens no daudzajiem pasākumiem Saulkrastu pilsētas svētku programmā, tas kārtējo reizi pulcināja krietnu interesentu pulku. Šoreiz sacentās desmit dalībnieces no Saulkrastiem, Zvejniekciema un Rīgas. Čempionātā piedalījās ne tikai pieredzējušas rokdarbnieces, bet arī trīs skolnieces. Jau par tradīciju kļuvis tas, ka šajā konkursā piedalās ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī iebraucēji, piemēram, pērn dalībnieku vidū bija viena maskaviete. Čempionātā piedalījušies arī cilvēki, ar kuriem nācies sazināties angļu valodā.

Viena no čempionāta rīkotājām – Zvejniekciema vidusskolas mājturības un tehnoloģijas skolotāja Guna Lāčauniece stāsta, ka ne jau katrs sevi var spoži apliecināt dziedot vai dejojot. "Ir klusāki cilvēki, kuri sevi labāk prot parādīt, kaut ko paveicot paši savām rokām, piemēram, uzadot. Taču laiks ir parādījis, ka arī šādas aktivitātes saista apkārtējo uzmanību. Ātradīšanas sacensības visiem dalībniekiem ir arī liels psiholoģisks pārbaudījums, jo piemetas gan lampu drudzis, gan uztraukumā mēdz drebēt rokas. Taču nenoliedzami tā ir interesanta izrāde arī skatītājiem."

Kā skaidroja G. Lāčauniece, konkursā visiem dalībniekiem ir vienādas adāmadatas, vienāda sarkana dzija, lai kāds neteiktu, ka adīšana, piemēram, ar zaļo krāsu iet ātrāk nekā ar melno, un lai nebūtu nekādu citu nesaprašanos. Noteiktā laikā ir jāuzmet 15 valdziņi 10 rindās. Lai to izdarītu, pieredzes bagātākajiem dalībniekiem parasti nav vajadzīgs vairāk laika par 15 minūtēm. Taču tas nav tik vienkārši izdarāms, ja ir jāsēž uz skatuves un visi uz tevi skatās.

"Lai nu kā tur veiktos ar adīšanu, katrs konkursa dalībnieks ir ieguvējs. Neviens nepaliek bez saldas balvas, bet par piemiņu paliek dzijas kamols un adāmadatas," piebilst Lāčaunieces kundze.

Runājot par ātradīšanas tradīcijām Saulkrastos, G. Lāčauniece stāsta, ka 2009. gadā uz šejieni atbraucis izklaides industrijas pārstāvis Māris Ozoliņš no TV šova "Sapņu fabrika". Tolaik viņš Rīgā bija atvēris veikalu adītājiem un reklamēja dzijas, ko tur pārdeva. Tad arī Saulkrastos notika pirmais ātradīšanas konkurss.

"Ozoliņš ar savu šovu aizceļoja tālāk, bet mums iepatikās, un mēs nolēmām, sak, kāpēc tad mēs pašas nevaram kaut ko tādu sarīkot? Un cilvēki no mums, Saulkrastu rokdarbniecēm, katru gadu sagaida ne tikai to, ko nu mēs atkal no jauna apadīsim ‒ tiltu, akmeņus vai dekoratīvos zaķus, kā tas bija šogad ‒, bet arī ātradīšanas konkursu," teic G. Lāčauniece.