Šī doma ir ietverta arī izstādes nosaukumā "Akmens un spārni", teic ievērojamā latviešu tēlniece Vija Ilze Dzintare.
Daugavas muzejā Doles salā tēlniecei Vijai Ilzei Dzintarei šī ir otrā izstāde. Pirmā bija pirms 18 gadiem, un patlaban ir iespēja aplūkot darbus, kas tapuši laikā starp abām izstādēm. Galvenokārt tie veidoti akmenī.
"Parasti ir tā, ka akmens piesaista uzmanību. Es tajā jau saredzu kaut ko no tā, ko gribu atveidot. Taču reizēm gadās, ka ir ideja, kuras realizēšanai piemeklēju akmeni," atklāj tēlniece. "Akmeņi ir atšķirīgi. Mūsu granīts ir tāds raupjš, skarbs un ar mirdzumu. Varētu pat teikt, ka latviešiem atbilstošs. Pavisam cita noskaņa ir itāļu marmoram – tas ir maigs, harmonisks, ar plastiskām pārejām un gaismēnām. Savukārt dolomīts pieļauj visādas nejaušības, jo tas nav tik stingrs. Izstādē varat aplūkot dolomītā veidotu ģimeni. Sākotnējā iecere man bija izveidot māti, tēvu un bērniņu, bet pēkšņi parādījās vēl otrs bērniņš klāt. Un tāda kā plaisa pa vidu, ko varēju skaisti apspēlēt."
Ģimenes un paaudžu turpinājums ir viena no tēlnieces iemīļotākajām tēmām, ko izstādē varam redzēt arī granīta un bronzas darbos. "Man ļoti mīļš darbs ir "Mākoņzirgi", ko veidoju marmorā. Zirgi ir iecienīta tēma daudziem tēlniekiem, bet man tos gribējās attēlot tādus, kādus reizēm varam ieraudzīt, skatoties mākoņos," turpina Vija Ilze Dzintare.
Tēlniece pie saviem darbiem pieraksta arī dzejolīšus, kas viņai ienāk prātā darba procesā. Vienu no tiem lasām arī izstādes katalogā:
"Ir grūti akmeni par spārniem vērst,
Pa druskai čaulu nostu plēst.
Gan man, gan akmenim tas sāp,
Ka dvēsele no manis akmens sirdī kāpj,
Un spārni lidot raisās."
"Ja es akmenī ielieku dvēseli, tas ir spējīgs lidot," atklāj tēlniece. "Man patīk tā mazliet filozofiski pieiet kustības meklējumiem un raisīt asociācijas. Darbā "Trejas saules" esmu ietvērusi mītisku folkloras motīvu. Tajā attēlota viņsaule, aizsaule un šī saule. To jāprot saskatīt. Ja nesaskata, tad šķiet, ka tā ir vienkārši saule jūrā. Līdzīgi ir ar bronzas darbu "Gredzens", ko veido divas figūras.
Reiz, klausoties Kristapa Pētersona simfonisko skaņdarbu "Vega", mani ārkārtīgi ieinteresēja šī tēma – tāds kā ceļojums kosmosā, tāda kā atsvešinātība, un es izveidoju trīs Vegas – no granīta, marmora un alumīnija. Tās ir skarbākas, jo mēs visi mazlietiņ baidāmies no svešā un nezināmā."
Medaļās un sīkplastikas darbos, ko var aplūkot šajā izstādē, tēlniece labprāt ataino kādus notikumus, ceļojumu iespaidus, portretus. "H. K. Andersenam veltīju medaļu komplektu un nosaucu to par "Sērkociņu pārdevēju", lai gan pasakas nosaukums ir "Sērkociņu pārdevēja"," stāsta Vija Ilze Dzintare. "Manā iecerē rakstnieks pats ir sērkociņu pārdevējs, jo tās gaismiņas, ko dod sērkociņu liesmiņas, ir viņa pasakas. Pasakas, uztaisītas kā sērkociņi, ir kādas deviņas, un tām ir kastīte, uz kuras vāka ir miniatūrs Andersena portretiņš. Kura pasaka ir kura, skatītājam jāatšifrē pašam."