Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Dziesmas "Vecpiebalgas ūdensrozes", "Vecās likteņdzirnas", "Vaidava", "Jāņu nakts", "Virši zili", "Ai, māte Latgale" zina katrs latvietis, jo kopš bērnu dienām tās esam dzirdējuši un dziedājuši kopā ar radiem un draugiem ģimenes svētkos. Taču tikai astoņdesmito gadu nogalē uzzinājām, ka šo skaisto, sirsnīgo un ļoti melodisko dziesmu autors ir komponists Eduards Rozenštrauhs.

1988. gadā koncertā Filharmonijā, tad dziesmu aptaujas koncertā "Mikrofons 88", pēc tam ap divsimt koncertos pārpildītās estrādēs un zālēs visā Latvijā, pie tautiešiem Vācijā, Kanādā un Austrālijā – it visur cilvēki cēlās kājās un dziedāja līdzi, kad Eduards Rozenštrauhs akordeona pavadījumā izpildīja "Zilo lakatiņu", veltījumu savai mūža mīlestībai – sievai Elvīrai. Savulaik šī dziesma kļuva par neoficiālu leģionāru himnu. Pāris gadu vēlāk – 1991. gadā – Eduarda Rozenštrauha dziesmas, rokās sadevušies, dziedāja jauns un vecs, stāvot Baltijas ceļā, uz barikādēm Vecrīgā, pie televīzijas torņa ēkas Zaķusalā un cituviet, kur izšķīrās mūsu valsts un tautas liktenis. Arī viņš pats tur bija.

"Eduards Rozenštrauhs ļoti mīlēja Latviju, un viņš ir tautas ļoti mīlēts, cienīts un godāts komponists, tāpēc 95 gadu jubilejā, kas bija pagājušā gada 13. augustā, man gribējās izveidot koncertu, kas būtu tautas pateicība viņam," stāsta lieluzveduma scenārija autore un režisore, komponista uzticamā skatuves partnere Indra Lintiņa-Lučka. "Sadarbībā ar domubiedriem, no kuriem daudzus iepazinu tikai pavisam nesen, mums tas arī izdevās. Koncerta pirmo daļu veidojām kā veltījumu mīlestībai un Latvijai, un tajā dzirdēsiet līdz sirds dziļumiem aizkustinošas mazāk pazīstamas Eduarda Rozenštrauha dziesmas. Tās caurvīs pasakaina dzeja – Rasmas Urtānes, Edvīna Jansona un Gaidas Pūliņas veltījums iemīļotajam komponistam pašu autoru izpildījumā. Daudziem būs pārsteigums, cik viņi ir spilgti un spēcīgi ne tikai kā dzejnieki, bet arī kā personības uz skatuves."

Savukārt koncerta otrajā daļā varēs dziedāt līdzi visām populārākajām Eduarda Rozenštrauha dziesmām: "Pa kuru laiku nosirmoja jūra", "Ūdensrozes", "Tur, kur Gauja", "Tiem, kas nepārnāca", "Senais draugs" un citām. Tām pa vidu būs dzeja, humoristiski dialogi un sirsnīgas ainiņas, kas atklās gan Eduarda Rozenštrauha personību, gan ļaus pasmaidīt par cilvēcīgi kuriozām dzīves situācijām.

Šis koncerts būs veltījums arī visiem tiem cilvēkiem, kuri Otrā pasaules kara laikā, cīnoties lielvarām, tika ierauti vēsturiskās situācijās pret pašu gribu. Katrā dzimtā ir vīri, kuri cieta šajos vēstures griežos līdzīgi kā Eduards Rozenštrauhs. Jaunībā viņš sapņoja par mūziķa karjeru, spēlēja vairākus mūzikas instrumentus, dziedāja Operas korī, un gribēja iestāties Konservatorijas klavieru klasē. Bet ieceres pārtrauca karš.

1940. gadā Eduardu iesauca dienestā. Nonākot vācu gūstā, viņam bija divas izvēles – vai nu karot vācu armijā, vai labo vācu valodas zināšanu dēļ kļūt par tulku vācu policijā. Viņš kļuva par tulku. 23 gadu vecumā Eduards satika savu nākamo sievu Elvīru un veltīja viņai dziesmu "Zilais lakatiņš", kas kļuva leģendāra, piedzīvojot tikpat sarežģītu likteni kā komponists. Pēc kara Eduards Rozenštrauhs atgriezās Latvijā, kur padomju varas iestādes viņu sagūstīja un nosūtīja uz filtrācijas nometni Sibīrijā. No turienes viņš atgriezās 1947. gadā, bet viņa mūziķa karjera tika reabilitēta tikai 1988. gadā.

"Pret 16. martu es vienmēr izjūtu ārkārtīgi lielu pietāti," saka Indra Lintiņa-Lučka. "Ar skaudrām sāpēm sirdī es noliecu galvu to sirmo vīru priekšā, kuru kļūst arvien mazāk. Viņi piedzīvoja vissmagāko likteni – vairāku gadu desmitu garumā būt aizliegtiem pašiem savā dzimtenē. Pēc kara viņi cerību un sapņu pilni atgriezās Latvijā, bet viņiem savā tēvzemē bija liegts dzīvot ar paceltu galvu, apliecināt sevi un savus talantus. Un viņi pat to panesa ar vīrišķīgi staltu stāju, jo viņos bija patiesa mīlestība, ticība un cerība, ka Latvija reiz būs brīva."