Par savas dzejoļu grāmatas "Mana mūža grāmatzīmes" krustmātēm publiski esmu atzinis Āriju Briģi un Broņislavu Priedīti. Jau vairākus gadus sarunās ar draugiem biju ieminējies – būtu jau gan jauki redzēt savus dzejoļus publicētus vienuviet. Krājumā. Diemžēl pensionēti skolotāji nav naftas magnāti vai banku akcionāri, tālab pašam par saviem līdzekļiem izdot grāmatu nešķita reāli. Tālab jau samierinājos ar domu, ka tas paliks tikai sapnis. Taču abas minētās kundzes kādā kopējā tikšanās reizē jau pavisam reāli sāka runāt, kā ideju īstenot. Un tad tika ieslēgts galvenais motors – Broņislava Priedīte iesaistīja savu meitu Līgu Priedīti, kura pavisam īsā laikā izveidoja komandu. Tika dots starts procesam – grāmata top! Aktīvi kopīgajam darbam pieslēdzās citi mani bijušies skolēni – Dace Cīrule, Juris Grīnvalds un Juris Ķilkuts.
Savukārt Vineta Liepiņa ir grāmatas maketa autore. Lielo un smago rediģēšanas darbu uzņēmās mana bijusī kolēģe Silvija Zītare. Viņas ieguldījums ir arī manas grāmatas ievadvārdi. Tā ir kā ceļamaize visam krājumam, un uzskatu, ka Silvija pratusi dziļi ieskatīties manā būtībā, pamanot daudzas lietas, kas nepaiet secen vien acīgam vērotājam. Sirsnīgs un liels paldies visai komandai, kas deva starta šāvienu manai grāmatai!
Taču nekas nebūtu īstenojies tikai ar šo cilvēku entuziasmu. Visur blakus nostājas dzīves realitāte – nauda. Vai tās trūkums. Taču arī tas neapturēja enerģisko darba grupu. Tika iedarbināti mūsdienu saziņai tik svarīgie sociālie tīkli (man kā senioram šie tīkli joprojām ir diezgan liela mīkla), un pēc dažiem mēnešiem es uzzināju, cik daudz visapkārt ir manu skolēnu, kuri vēl mani atceras! Paldies visiem, kas gribēja, spēja un varēja atbalstīt manu grāmatas izdošanu! Nav pat būtiski – kurš finansiāli, kurš organizatoriski, kurš, sarūpējot prezentācijas pasākumu, kurš ar laba vēlējumiem. Galvenais ir rezultāts – grāmata "Mana mūža grāmatzīmes". Te ir manas izjūtas un sajūtas. Grāmatzīmes esmu ielicis katrā savas dzīves lappusē – sākot no bērnības līdz sirmam vecumam. Tas ir arī mans veltījums Ķekavai un ķekaviešiem.
Grāmatas prezentācija Doles Tautas namā
Saulainā oktobra dienā aicināju savus draugus, kolēģus un paziņas Doles Tautas namā, kur notika manas grāmatas prezentācija. Izvēle par labu Doles Tautas namam nebija nejauša – šī vieta saistās ar maniem pirmajiem gadiem Ķekavā. Te spēlēju kādu laiku pašdarbības teātrī, te tika dibināts vīru koris, kas uz ilgiem gadiem bija arī mans dzīves pavadonis.
Kaut arī tik ilgus gadus esmu stāvējis klases priekšā, šajā dienā tomēr biju satraucies. Galu galā – dzejoļu grāmatas neiznāk katru dienu. Taču atkal man jāsaka paldies manai komandai, kas bija rūpīgi pārdomājusi pasākuma scenāriju.
Paldies maniem draugiem un kolēģiem, kas runāja manus pantus. Paldies meitenēm no ansambļa Jūti, muzikālajai Gailīšu ģimenei, maniem vīru kora draugiem, kas prezentāciju iekrāsoja ar nošu rakstiem! Paldies labajiem rūķīšiem Inesei Buliņai un Aināram Valeiņam, kas parūpējās, lai maniem viesiem netrūktu cienasta! Un, ja arī lielajā satraukumā ne prezentācijas dienā, ne tagad es kādam nepasaku paldies publiski, tad sirds dziļumos tas paldies jau tāpat ir, un ceru, ka jūs visi – mani ķekavieši – to jūtat.
Paldies visiem, kas atrada brīdi, lai šajā dienā būtu kopā ar mani Doles Tautas namā! Mani draugi smēja – sveicēju rinda bijusi tāda kā padomju laikā pie šņabja veikala... Jūsu dāvātie ziedi vēl ilgi priecēja manu sirdi.
Kā jau rakstīju laikraksta "Diena" senioru pielikumā – cilvēkiem, kas visu mūžu bijuši aktīvi, vecumdienās nav viegli pieņemt situāciju, ka neesi vairs sabiedriskajā apritē. Visi taču zina, cik daudziem aktieriem grūti pieņemt ikdienu, kad vairs neskan publikas aplausi. Ar pedagogiem ir līdzīgi – arī tā savā ziņā ir kā skatuve. Turklāt skatuve, kur publika nevis klusējot tevī skatās un klausās, bet aktīvi uzdod jautājumus, provocē, iesaista diskusijās un analizē. Kad tā visa vairs nav, tad kādu laiku esi izsists no sliedēm. Arī tuvinieki, lai cik mīļi un rūpīgi, nevar veltīt visu savu laiku, izklaidējot pensionāru. Tālab pašam jāatrod, kā piepildīt savu ikdienu. Kamēr fiziski vēl varu, joprojām nododos dārza darbiem. Ne jau tik daudz tas materiālais atspaids, cik prieks par kustībām svaigā gaisā un paša izaudzētu burkānu.
Taču gribas arī kaut ko dvēselei. Tuvojoties pensijas gadiem, sāku rakstīt dzeju. Protams, apzinos, ka neesmu ne Ziedonis, ne Rainis. Nemaz uz to nepretendēju. Rakstu savam priekam un, ja vēl kādam patīk, jūtos gandarīts.
Tālab saku paldies visiem, kas ir palīdzējuši manam sapnim pārvērsties realitātē! Izrādās ir sapņi, kas var piepildīties pat sirmā vecumā, kas ir kā balzams dvēselei, lai ikdienas pelēcība nenomāktu.
