Sateseles pilskalna vēstures liecības
Projektu īstenojot, ekspozīcija "Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē" tiks papildināta ar datorprogrammu, kas ietvers apskatāmo 10.–16. gadsimta senlietu katalogu, kā arī informāciju par nozīmīgākajām Gaujas lībiešu dzīves vietām – Turaidas un Sateseles pilskalnu. Datubāzes pamatā ir dokumentu un arheoloģiskajā izpētē iegūtā informācija. Turpinājumā – neliels ieskats topošās digitālās programmas datubāzes informācijā.
Turaidas pilskalna vēsture pētīta ilgstoši. Īpaši nozīmīgs izpētes posms ir laiks no 1976. līdz 2000. gadam, kad arheologa Dr. habil. hist. Jāņa Graudoņa vadībā tika veikti visu pilskalnu aptveroši arheoloģiskie izrakumi. Izpētes rezultāti detalizēti atspoguļoti izrakumu vadītāja sagatavotajās monogrāfijās "Turaidas pils I Izpēte" un "Turaidas pils II Atradumi". Sateseles pilskalna jeb Līvu kalna izpēte notika 2005. un 2006. gada vasarā. Izrakumus vadīja Dr. hist. Guntis Zemītis, kurš arheologa darba praksi savulaik tika apguvis Turaidas pils arheoloģiskajā ekspedīcijā. Projekta ietvaros veikta Sateseles pilskalna arheoloģiskā materiāla izpēte, kuras rezultātā iegūtas ziņas par Siguldas senāko vēsturi un apdzīvotību.
Sateseles pilskalna izpēte aktīvi notiek pašlaik
Divu gadu laikā Sateseles pilskalnā tika atsegti un izpētīti seši izrakumu laukumi. Tie ietvēra leģendāro Indriķa hronikā pieminēto pilskalna aizsargvalni un citas zīmīgas vietas – galvenokārt ziemeļu un rietumu nogāzēs, kur vēl bija saglabājušās senākās apdzīvotības pēdas. Līdz tam pilskalns arheoloģiski nebija pētīts, tāpēc izrakumu vadītāja Gunta Zemīša mērķis bija rast atbildi uz jautājumiem, kad Sateselē ierīkoti pirmie nocietinājumi, kas un cik ilgi šeit dzīvojis.
Vienlaikus arheologs cerēja gūt pierādījumus par vēstures avotos aprakstītajiem notikumiem 13. gadsimta sākumā. No 1206. gada, kad Sateseles lībiešu pils pirmoreiz minēta rakstītajos avotos, šeit notikušas dramatiskas vietējo iedzīvotāju cīņas pret Zobenbrāļu ordeņa un Rīgas bīskapa apvienotajiem militārajiem spēkiem. Par cīņas kulminācijas punktu izvērtās latgaļu un lībiešu sacelšanās 1212. gadā. Izšķirošie notikumi norisinājās pie Sateseles pils. Vairākas dienas Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki ar saviem sabiedrotajiem turēja pilskalnu aplenkumā. Tikai izmantojot tā laika stiprāko militāro tehniku – liesmu un akmeņu metamās ierīces, kā arī aplenkumtorni pilskalna vaļņa un aizsargsētas pārvarēšanai, iebrucējiem izdevās pili ieņemt. Gaujas lībieši bija spiesti pakļauties, atjaunot kristietību un maksāt baznīcai desmito tiesu.
Nozīmīgās vēstures liecības senlietas
Liela daļa pilskalna vēstures liecību gan ir laika gaitā gājušās zudumā, tomēr izrakumu laikā iegūtās senlietas sniedz būtisku informāciju par Siguldas lībiešiem un viņu pēctečiem laikā no 11. līdz 18./19. gadsimtam. Senlietu zinātnisko izpēti veicis gan izrakumu vadītājs Guntis Zemītis, gan muzeja speciālisti. Sateseles pilskalnā atrastās monētas noteikusi numismāte Dr. hist. Tatjana Berga, savukārt konsultācijas par atsevišķu priekšmetu datēšanu un salīdzināšanu ar citviet atrastiem analogiem sniedzis Latvijas Nacionālā vēstures muzejā Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis un senās keramikas pētniece Baiba Dumpe. Kopumā arheoloģiskajos izrakumos Sateseles pilskalnā atrastas 86 senlietas, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā. No tām 35 apskatāmas ekspozīcijā "Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē".
Pilskalns apliecina ilgstošu apdzīvotību
Pašlaik un ekspertu rīcībā esošie Sateseles pilskalna izpētes materiāli sniedz lietiskus pierādījumus un atbildes uz izrakumu sākumā izvirzītajiem jautājumiem. Starp atradumiem ir vairākas senlietas, kas norāda uz senāko apdzīvotību pilskalnā. Tas ir ap 1010.–1020. gadu kaltais Saksijas denārs, kas Sateselē varētu būt nonācis ap 11. gadsimta vidu, kā arī vairākas ar 11. gadsimta vidu un otru pusi datējamas rotas – pakavsaktas un piekariņi. Guntis Zemītis domā, ka ap šo laiku arī meklējami Sateseles kā dzīves vietas pirmsākumi. Arheoloģiskie atradumi apliecina ilgstošu pilskalna apdzīvotību un izmantošanu. Cilvēku klātbūtnes pēdas te atrodamas līdz pat mūsdienām, taču kā dzīves vieta pilskalns nevarētu būt izmantots ilgāk par 16. gadsimtu, kuru iezīmē daži tā laika keramikas fragmenti. Pagaidām pilskalnā nav atrasta neviena baltmāla jeb t. s. holandiešu pīpīte vai tās fragments, bet šāda veida atradumi Latvijas teritorijā parasti ir norāde par apdzīvotību 17.–19. gadsimtā.
Starp senāko un jaunāko kultūrslāni
Visintensīvākais kultūrslānis Sateseles pilskalnā veidojies 11./12.–13. gadsimtā, kad šeit atradās novada galvenā un visstiprāk nocietinātā pils un valdīja dzīva rosība. Satesele bija ne tikai novada valdnieka dzīves vieta, bet arī amatniecības centrs. Abos arheoloģiskās izpētes gados tika atsegtas pils iedzīvotāju atstātās saimnieciskās darbības pēdas, kuras izrakumu vadītājs galvenokārt saista ar metālapstrādi – bronzas un dzelzs kausēšanu un apstrādi. Par to liecina vairākas iedziļinātu pavardu vietas, kur notikusi metāla kausēšana, bronzas kausēšanai lietoto māla tīģeļu lauskas un paliels dzelzs krica gabals, kas iegūts purva rūdas kausēšanas procesā. Starp atradumiem ir arī laivas kniedes, ko Guntis Zemītis uzskata par liecību, ka pilskalna pakājē esošā Vējupīte 11.–13. gadsimtā tikusi izmantota laivu transportam.
Par vienu no nozīmīgākajām senlietām arheologs Guntis Zemītis uzskata īpašu piekariņu, ko nēsājušas Gaujas lībiešu dižciltīgās sievietes. Tā ir piecstūraina bronzas plāksnīte ar Kijevas Krievzemes valdnieku dzimtas Rjurikoviču heraldiku, tāpēc tiek saukta par Rjurikoviču ciltszīmi. Sateseles piekariņa vienā pusē iekalti trijžubura elementi no Vladimira Monomaha laika (1078–1125) sudraba monētām. Apakšējā daļā to papildina palmete (augu ornaments). Augšdaļā attēloti divi koncentriski apļi (zieds vai seja ar nimbu?). Otrā pusē piecas reljefas slīpas svītriņas veido skujiņas rakstu vai eglīti.
Guntis Zemītis saskata lielu līdzību ar Allažu kapulaukā atrastu piekariņu, tikai Sateseles eksemplārs ir par nepilnu centimetru īsāks. Allažu piekariņa garums ir 5,5 cm. Tas tika atrasts neparasti gara auguma (1,82 m) sievietes apbedījumā, kuras kapa piedevas datē ar 11./12. gadsimtu. Guntis Zemītis pieņem, ka abi ar piekariņi gatavoti Sateselē, tā apstiprinot vēsturnieku viedokli par Sateseles un Allažu piederību vienam novadam. Otrs vēsturnieku pieņēmums, ka lībiešu vadošo dzimtu sievietes piekariņu izmantojušas kā dzimtas piederības zīmi, arī norāda uz to, ka Sateseles un Allažu pilsnovadam bijis kopīgs valdnieks. Viens piekariņš, kas arī pieskaitāms pie t. s. "Rjurikoviču ciltszīmēm", atrasts Turaidas pils arheoloģiskajā izpētē, taču tā simbolikai nav līdzības ar Sateseles un Allažu piekariņu. Kopumā Sateselē atrasti pieci piekariņi. Bez jau minētā iegūti vēl trīs plastiskie putniņi, kas ir Gaujas lībiešiem raksturīgi piekariņi, kā arī viens ļoti īpatnējs magoņpogaļas veidā darināts piekariņš. Pieļauju, ka šādas formas piekariņš Latvijas teritorijā ir reti vai vispār nav sastopams, jo līdz šim nevienu analogu atrast nav izdevies.
Starp atradumiem ir senlietas, kas apliecina Sateseles lībiešu sakarus ar kaimiņu zemēm. Tāds ir četrstūra formas jostas apkalums ar skandināvisku ornamentu, kas savulaik izmantots kā ādas jostas vai pie tās pievienotas ādas siksnas dekors. Bijis piestiprināts ar kniedēm, jo saglabājušās divas kniežu vietas. Līdzīgi četrstūraini jostas dekori atrasti Skandināvijā, piemēram, Birkas pilskalnā kādreizējās smēdes vietā.
Neiztika arī, protams, bez 11.–12. gadsimtam raksturīgajām stikla krellītēm, kas tika ievestas no Krievzemes un ko tik ļoti bija iecienījušas Gaujas un Daugavas lībiešu sievietes. Sateselē atrastā krellīte ir īpaši krāšņa. Tā ir piecšķautņaina, cilindriskas formas acainā krellīte no dzeltenzaļas krāsas stikla. Katras šķautnes centrā atrodas actiņa – reljefs aplītis, kura kontūras apvilktas ar melnu krāsu. Zaļo nokrāsu krellītei piešķir svina silikāta stiklam pievienotais vara oksīds.
Seno cīņu atbalsis
Hronikā minēto pārrakuma vietu, arbaleta bultas un citas 13. gadsimta krusta kara pēdas arheologi cerēja atrast pilskalna valnī. Un patiesi, jau virsējo zemes kārtu noņemot, dienas gaismu ieraudzīja bultas gals ar atkarpēm, kam sekoja vēl vairāki citi – kopumā seši bultu gali un 13. gadsimta Eiropas zobeniem raksturīga roktura poga. Vaļņa griezumā tika konstatēti arī divi deguma slāņi, taču tiem var nebūt tieša saistība ar 1212. gada cīņām pie Sateseles pils. Izrakumu vadītājs domā, ka šos divus ugunsgrēkus pils iedzīvotāji pārcietuši visā tās pastāvēšanas laikā un abas reizes pils atjaunota, deguma slāni pārklājot ar mālu.
Jauno laiku zīmes
Ap 16.–17. gadsimta miju beidzas intensīva apdzīvotība pilskalnā un ar laiku tā plakumus un priekšpils teritoriju izmanto kā lauksaimnieciski apstrādājamu zemi. Līdzīgi notiek arī vairākās citās mūsu novada senvietās – Kubeseles pilskalnā pie Krimuldas baznīcas, Turaidas Kārļa kalna pilskalnā un tagadējā Dainu kalnā, kur savulaik atradies nocietināts lībiešu ciems vai apmetne. Pēc Sateseles pilskalna apmeklējuma 1927. gada 19. jūnijā senatnes pētnieks Ernests Brastiņš savā 1930. gadā izdotajā grāmatā "Latvijas pilskalni. 4. sējums. Vidzeme" raksta, ka "ilgā aršana ir bojājusi dārgo mītņu kārtu, izvandot no savām vietām sendzīves atlikumus." Pārmeklējot pilskalnu viņš atrod augsnes virspusē nonākušas uz podnieka ripas gatavotu keramikas trauku lauskas.
No 2005. un 2006. gada arheoloģisko izrakumu laikā iegūto senlietu klāsta jaunos laikus iezīmē 17. gadsimta sīknauda – viena zviedru ēre, kas kalta Zviedrijā karaļa Kārļa XI valdīšanas laikā 1668. gadā un svina lodīte. Visticamāk, ka abi šie priekšmeti pilskalnā nonākuši nejauši. Arī par 18.–19. gadsimtu arheoloģisko liecību atrasts maz. Jāpiemin neliela izmēra atslēdziņa, kas domājams šeit nejauši pazaudēta, varbūt arī pāris sarūsējušu naglu un kāds naža gals.
Visjaunāko Sateseles pilskalna vēsturi raksta mūsu paaudze. To nākotnē atcerēsies ar jau pieminētajiem Turaidas muzejrezervāta organizētajiem arheoloģiskajiem izrakumiem, ar pasākumiem un gadskārtu ugunsritiem, ko savulaik pilskalnā rīkojusi Edīte Vēja ar domubiedriem, kā arī ar citām aktivitātēm, kurās kopjam, izzinām un godājam savu senvietu.