Taču, tā kā biļetes jau izpirktas un visi pielūdzēji nav tikuši pie biļetēm, 23. oktobrī būs papildkoncerts, kurā varēs klausīties Vara Vētras dziesmas un mūziku.
"Man patīk Rīgas tuvums. Esmu uzaudzis Rīgas centrā, lai gan dzimis Gulbenē, kur vecāki bija aizsūtīti strādāt pēc institūta. Bērnībā Krišjāņa Barona ielā, kur dzīvoju, tieši gar logiem gāja tramvajs. Lauku radi atbrauca ciemos un teica, ka tas ir par traku. Bet Rīgai ir divas sejas. Viena tiek stipri urbanizēta – asfaltēta, iekārtota. Bet uz manas zemes bija simts koku. Es esmu no tiem, kas ļoti mīl dabu. Desmit gadus dzīvoju Garkalnes novadā, Berģos, un drīzumā gatavojos atkal atgriezties Garkalnē kā patstāvīgs iedzīvotājs," stāsta V. Vētra.
– Jūsu dzimtā ir daudz talantīgu cilvēku – mūziķi un dakteri. Vai tāpēc esat izvēlējies vienu no šīm profesijām?
– Bērnību esmu pavadījis muzicējot, mums skolā bija grupa "Mazie brāļi", kur spēlēju kopā ar Valdi Zatleru un Edgaru Treimani, ilggadējo arhitektu savienības priekšsēdētāju. Jau toreiz es kaut ko biju uzrakstījis mūsu grupai. Esmu audzis mājā, kur tētis daudz spēlēja klavieres un dziedāja. Bet vectēvs esot dziedājis pat labāk par savu brāli Marisu Vētru, bet tomēr kļuva par dakteri. Mamma teica, ka nekāda labā balss man nav. Skolotāji ceturtajā klasē teica – es esot ne cepts, ne vārīts. Visi manā ģimenē ir dakteri, mamma bija zobārste.
– Vai svarīgākais jūsu radošajā darbībā pašlaik ir jaunās grāmatas iznākšana?
– Ja ir saražots jauns produkts, tad es varētu pastāstīt, cik tas produkts ir labs, kā tas glābs pasauli utt. Bet šobrīd pat nezinu, ko teikt. Esmu laimīgs, ka tūlīt iznāks mana grāmata. Atceros pat datumu, kad uzrakstīju pirmo dzejoli, – 2010. gada 10. maijā. Mēs ar Intaru Rešetinu bijām izveidojuši Dailes teātrī iestudējumu "Tu esi skaista visos niekos, sīkumos", ar Imanta Ziedoņa dzeju un manām dziesmām. To noskatījās mūziķis Aivars Hermanis, un nākamajā dienā viņš man zvana un saka – kāpēc mēs runājām Imanta Ziedoņa dzeju, lai es rakstu pats.
Es arī uzrakstīju, piezvanīju viņam un nolasīju, viņš teica, lai vienmēr zvanu viņam un prasu, ko man dzīvē darīt. Vairākas reizes esmu izlasījis to krājumu, pielabojis. Man pašam liekas, ka tā ir līdzpārdzīvojumu izsaucoša. Man patīk tas, ka nevaru recenzēt pasauli, bet tā izsauc mīļā miera asociācijas. Es izmantoju savu pieredzi, bet neatklāju neko jaunu.
– Kā top jūsu dzejoļi un par ko īsti tie ir?
– Brīžiem pamostos naktī un arī uzrakstu. Nedrīkst jau teikt, bet es rakstu dzejoļus arī pie auto stūres. Ar vienu roku stūrēju, ar otru – pierakstu rindas. No rīta pārlasot, jāsecina, ka no astoņām rindiņām der tikai divas. Ir cilvēki, kuri aizgājuši no dzīves, un es tos pieminu dzejā. Mana attieksme pret dzeju nav tāda, it kā es staigātu apkārt ar kaut kādām sāpēm vai atcerētos kaut kādu meiteni. Es nestaigāju pa dzīvi nelaimīgs un noskumis. Satikdams cilvēkus vai lasot grāmatas, esmu pārliecinājies, ka ļoti daudzi cilvēki ekspluatē dzīvi, nemākot tikt ar to galā. Visu laiku vaino apkārtējos – benzīns par dārgu, tāpēc esam nelaimīgi, sviests par bālu, atkal esam nelaimīgi. Bet mēs aizmirstam, ka tikai mūsos pašos ir spējas šīs situācijas labot.
Es šīs visas situācijas atreferēju metaforiskā veidā. Citreiz gadās, ka rakstu, piemēram, par sievieti – "ja tu rīt atnāksi, es būšu laimīga". Reiz satiku kādu cilvēku, kurš teica, ka esot vīlies neatkarībā un viss ir slikti, es teicu, lai izlasa manu dzejoli: "Un es skaļi sev stāstu, ka man ir vienalga, / Manī klausās vien glāzē kāds dižs sarkanvīns. [..] / Bez tiem mākoņiem gaisā, te jau sen neviens nenāk. / Klausās manī vien glāzē mans sarkanais vīns."
Jā, es uzrakstu tādu dzeju, bet es pats nečinkstu. Es radu tikai noskaņu. Es rakstu visādas dzejas: "Tava neuzmanība pret mani ir velta, / Paskaties, uz manu galvu – tā ir no zelta." Domāju, nākamā dienā uzrakstīt turpinājumu, bet re – dzejolis gatavs. Var gan uzrasties kāds dzejnieks un teikt, ka Varis apgāna dzeju.
– Jūsu grāmata iznāk Dzejas dienu laikā, vai tas ir tīšām?
– Bija plānots izdot agrāk, bet laika trūkuma dēļ visu laiku atliku. Es teicu, ka man nav laika, ka ar to nodarbošos tikai rudens pusē. Tā nejauši sanāca, ka iznāk dzejoļu krājums ap Dzejas dienām. Grāmatu izdod "Bilžu birojs".
– Kuri jums pašam ir tuvākie latviešu dzejnieki?
– Ziedonis, Vācietis, Peters, Belševica, Aspazija, Rainis. Bērnībā gāju uz dzejoļu vakariem. Ir arī Imanta Auziņa dzejoļi, kas patīk. Vismīļākais tomēr ir Ziedonis.
– Dziesma "Māmiņai" kļuvusi gandrīz leģendāra – to dzied bērni skolās, koncertos, mājās. Vai par to ir kāds īpašais stāsts?
– "Māmiņai" es uzrakstīju saviem bērniem, kad viņus uzaicināja dziedāt "Bilžu" koncertā. Jaunākajai meitai tolaik bija 11 gadi, vecākai – 21, un viņa gaidīja bērniņu. Tagad mazdēlam ir astoņi gadi. Tie, kas, dzirdot šo dziesmu, domā par savu māti, ir laimīgi, citiem varbūt – riebjas.
– Kādēļ nereti piedalāties arī labdarības projektos?
– Labdarības koncerti notiek visu laiku. Tā kā tā ir labdarība, es nefiksēju, cik tādos esmu piedalījies un ko katrs fonds atbalsta. Atbalstu šādus projektus, bet tikko no viena atteicos, jo bieži vien uz koncertu sasauc ļoti lielu skaitu mākslinieku. Mākslinieki aizbrauc uz otru Latvijas galu, un izrādās, ka nav nemaz laika visiem uzstāties. Tikko uz skatuves ievelkam elpu, tā jau jābeidz uzstāties.
Vai arī, kad cilvēki prasa dziesmu atkārtot, bet organizētāji saka: "Nu gan ir ilgi." Labdarība ir grūta lieta. Ja skaidri zināms, kāpēc tiek rīkots pasākums, un aicina, lai nāku palīgā, es eju. Man darbā bija tāda situācija, kad taisījām skaistus vakarus, bija darbinieki, kas teica: "Nevajag mums tos vakarus, labāk iedod trīs latus."
– Jūs esat arī aktieris un režisors. Ko uzskatāt par savu lielāko sasniegumu šajā jomā?
– Es vairs pat neatceros. Nepiederu pie aktieriem, kas visu laiku to atceras. Aktieri visu dzīvi stāsta, ko spēlējuši. Kā režisors esmu saņēmis Baltijas galveno balvu par uzvedumu "Četras dienas jūnijā". Esmu spēlējis Jāzepu lugā "Jāzeps un viņa brāļi". Ir cilvēki, kas to atceras un saka man: "Tavs Jāzeps bija neaizmirstams."
Mēs dzīvojam pirmo pusi dzīves, lai uzķertu, ko gribam darīt. Piemēram, cilvēks var labi noskriet krosu, bet negrib būt visu dzīvi krosists. Tam nav nozīmes, ko esmu spēlējis, svarīgi ir tas, ko daru šobrīd. Man labāk padodas režija. Es negribu spēlēt dumjās, idiotiskās komēdijās, kur režisors nemāk analizēt. Ja mēs neko neiemācāmies dzīvē, tad mēs sākam krist uz nerviem, jo darām vienu un to pašu atkal un atkal.
Ir jauki, ja kāds atceras, ka esmu nospēlējis lielas kino lomas, bet es nevaru visu vakaru dzert ar viņu šņabi un atcerēties, kā es to esmu darījis, jo šodien jau ir tūkstoš citu interesantu lietu, ko daru. Piemēram, mans kolēģis Jānis Paukštello savā jubilejā pirms desmit gadiem teica, ka viņš savā dzīvē ir izdarījis divas lietas – nospēlējis Jāzepu un "Mans draugs – nenopietns cilvēks". Manuprāt, viņš ir izdarījis daudz vairāk! Cilvēks pamazām kļūst par meistaru. Kā sportisti. Hokejisti sākumā skrien ar galvu bortā, bet pēc laika redz, ka nevajag tā visu laiku darīt, ka var neskriet bortā. Es ļoti augsti vērtēju tās zināšanas, ko esmu ieguvis, citādi es nevarētu rakstīt dziesmas un dzeju.
– Vai dzejā un mūzikā paužat viedokli par savu dzīvi, pieredzi, izjūtām?
– Esmu dzīvē pieredzējis, ka cilvēki lieto primitīvus vārdus, sauc tuvākos par stulbeņiem. Dzīve mainītos, ja nelietotu veikala rindā dzirdētus vārdus. Katrs vārds ir burvju vārds – sauc visus par idiotiem, sauc valsti par idiotisku, un tādā valstī tu arī dzīvosi. Dalailama arī saka, ja tiekam paši ar sevi galā, tad jau nekas ļauns nenotiks. Visās lietās mēs paši esam galvenie. Jebko varam risināt ar mieru un mīlestību.
Ja aizejam pēc gadiem pie skolotājas un viņai acīs ir prieka asaras, ka atcerējāmies viņu, viņa tātad nav velti kaut ko darījusi. Tas ir atkarīgs no mums. Mums ir jāpasaka skolotājai, sievai, bērniem un citiem, kas viņi mums ir. Vairāk garīguma vajag arī administratīvajā dzīvē. Kori arī ir tikai dažās skolās. Vīru kori vispār sāk pazust. Pirms 20 gadiem pats gāju uz kori. Padomju gados mums bija motivācija turēties kopā. Bijām ar Olgu Rajecku Dublinā, un tur ir latviešu puikas, kas nemāk latviski rakstīt. Tātad viņi vairs nevar pat atgriezties. Aizbraucējus motivē materiālais. Tātad pārējais mums vairs nav svarīgi.