Tā ir autores Luīzes Pastores otrā grāmata bērniem un seko grāmatiņai «Stāsts par Pakaļasti tiem, kas vēl aug». Grāmata tapusi sadarbībā ar jauno mākslinieci Lindu Valeri – «Petra un sniegpārslu meistars» ilustrācijas ir Lindas diplomdarbs.
Luīze studējusi Dānijā, tur pavadītais laiks ietekmēja arī viņas turpmākās izglītības izvēli. Atgriežoties Latvijā, sākusi studēt dāņu valodu Kultūras akadēmijā. Pašlaik gan viņa strādā starptautiskā mūzikas festivāla «Rīgas ritmi» veidotāju komandā mūzikas menedžmenta jomā.
Grāmatas kā audzinātājas
«Manā dzīvē ir trīs kaislības – literatūra, džeza mūzika un ēst gatavošana,» atklāj Luīze. «Ar grāmatām esmu tuva jau kopš agras bērnības. Sāku lasīt četru, piecu gadu vecumā, uzreiz ķēros pie «smagās artilērijas». Atceros, ka viena no pirmajām grāmatām, ko lasīju, bija «Straumēni», kas man ļoti patika, kā jau lauku bērnam. Grāmatas mani īstenībā arī uzaudzināja, tās mani iedvesmoja, attīstīja fantāziju. Man bija sajūta, ka es arī tā varētu uzrakstīt vai ka varētu uzrakstīt grāmatām turpinājumu. Ir saglabājušās burtnīcas ar maniem pamatskolas gados rakstītajiem stāstiem, kuriem klāt ir arī pašdarināti zīmējumi. Tolaik šīs burtnīcas veidoju kā gatavas grāmatas, kuras devu lasīt saviem skolas biedriem.»
Luīze apzināti izvēlējusies rakstīt grāmatas bērniem. «Kad es vēl tagad lasu bērnu grāmatas, tās mani dara priecīgu. Tā tas nav ar pieaugušo literatūru. Esmu mēģinājusi rakstīt stāstus, kas domāti pieaugušajiem, pusaudžiem, bet izjūtas nav tādas, kā rakstot bērniem, kad ir tāda bezrobežu sajūta. Tas gan ir daudz grūtāk. It kā var ļaut vaļu fantāzijai, stāstā var notikt jebkas, bet, lai bērns tam noticētu, ir ļoti jāpiestrādā. Pats grūtākais ir nepamācīt bērnu, nemēģināt iestāstīt, ka es kaut ko zinu labāk nekā viņš. Grūtākais ir nerakstīt ar pieaugušo skatījumu, ar savu sāpi, pārdzīvoto.»
Likumsakarīgā ķēdīte
Luīze stāstu par Petru un sniegpārslu meistaru uzrakstījusi kādā Ziemassvētku brīvlaikā studiju gados. «Pat neatceros, kā radās ierosme. Grāmata vienkārši tapa. Un, kā ar visu manā dzīvē, ja tam ir lemts notikt, tad viss sastājas likumsakarīgā ķēdītē. Pēc pāris dienām saņēmu e-pasta vēstuli no pašreizējās grāmatas ilustratores Lindas Valeres ar jautājumu – vai es nevarētu uzrakstīt kādu stāstiņu, kuram viņa sagatavotu ilustrācijas kā savu diplomdarbu. Kā reiz bija uztapis stāsts par Petru, aizsūtīju viņai apskatīties, vai derēs. Atbildi no Lindas nesaņēmu, taču pēc pāris mēnešiem man atnāca e-pasts ar jau gatavu grāmatu. Ilustrācijas, manuprāt, ir fantastiskas, daudz labākas, nekā es biju iztēlojusies rakstot. Tad bija skaidrs, ka mūsu kopdarbs nav tikai mums abām, tas jāparāda arī bērniem. Meklējot palīgus izdošanā, atsaucīga bija Siguldas novada Dome. Ja tas notiek tā nesāpīgi, bez skriešanas ar galvu sienā, tad skaidrs, ka tam tā jānotiek, grāmatai jāiznāk.»
«Petra un sniegpārslu meistars» ir īss stāsts mazākajiem lasītājiem. «Stāsts ir par to, kā rodas sniegpārslas. Tās rodas no mūsu nelietderīgi izmantotā laika. Stāsta varonis ir Pulksteņmeistars. Pulksteņa zobratiņi, ja vērīgi ieskatās, ir līdzīgi sniegpārslām. Pulksteņmeistars labo pulksteņus, pulksteņi skaita laiku. Tas laiks, kas ir nelietderīgi izšķiests, sēžot pie televizora vai spēlējot datorspēles, krājas čupā, no tā Pulksteņmeistrs ņem laika zobratiņus un labo, spodrina tos tik ilgi, kamēr rodas kas vērtīgs – sniegpārsliņas,» Luīze stāsta par grāmatu, piebilstot, ka kaut ko no tās gūs gan vecāki, lasot bērniem priekšā, gan mazie, aplūkojot ilustrācijas. Jautāju Luīzei, vai stāstam par Petru, tāpat kā visām pasakām, ir laimīgas beigas? Viņa atbild: «Man ir tāds teiciens, ka dzīvē vienmēr viss beidzas labi. Un, ja nav labi, tad tās vēl nav beigas.»
Lēni un ilgi
Kad jautāju Luīzei, kā rodas stāsts, viņa atklāj: «Man rakstīšana notiek ļoti lēni un ļoti ilgi. Stāsts jau nerodas gatavs galvā. Vispirms ir ļoti vāja, tāla nojausma. Ja ir iekšēja atsaukšanās uz šo ideju, tad tā arvien tuvojas, un es staigāju ar to apkārt kā grūtniece. Es to izstaigāju, apaudzēju, pierakstu piezīmes, audzēju, audzēju, līdz ir brīdis, kad varu sākt rakstīt. Tas ir pats labākais. Tad aizeju tādā kā turborežīmā. Grūtākais ir katru reizi ieiet atpakaļ tajā sajūtā, iešūpoties grāmatas ritmā, noskaņā. Tāpēc varbūt tas notiek tik lēni, es ilgi, ilgi šūpojos.»
Lai gan jau trīs viņas grāmatas drīzumā būs devušās ceļā pie lasītājiem, Luīze nolēmusi, ka rakstīšana nekad nekļūs par viņas pamatnodarbošanos. Un ne jau tikai tāpēc, ka ar to nevar nopelnīt iztiku, – Luīzei ir bail sevi izsmelt, uzņemoties to kā profesiju.
«Turpināšu rakstīt, bet es sevi nākotnē redzu strādājam dažādās jomās.» Pavasarī izdevniecībā «Neputns» tiks izdota grāmata skolēniem. Luīze cer, ka grāmata bērniem patiks, jo tajā būs ļoti daudz dažādu, arī asu notikumu, grāmatas darbība risināsies bēdīgi slavenajā Rīgas mikrorajonā «Maskačkā».
Izvēlas būt laimīga
Luīzes par savas dzīves moto: «Jebkurā situācijā izvēlos būt laimīga, lai cik grūti būtu. Laime nav kas tāds, ko kāds tev iedod. Neuzskatu sevi par stipru cilvēku, jo esmu ļoti emocionāla, dažos brīžos ir ļoti grūti izvēlēties būt laimīgai, gribas, lai kāds mani žēlo, gulēt visu dienu un necelties augšā, bet cik ilgi tā var! Vienā brīdī celies un saki sev – tā nevar, šādi es negribu dzīvi pavadīt. Tādos brīžos es pagriežos un izvēlos, ka pasmaidīšu un iešu tālāk.»
