"Jā, jau septiņpadsmitā," līksmi nosaka māksliniece un piebilst, ka vairs jau neskaita, cik ilgi glezno, – būšot gadi 30. Citā jomā Zinaīda sevi iedomāties nevar, ja nu vienīgi darbā, kas saistīts ar dabu. Pašlaik aktīvai gleznošanai tik daudz laika gan vairs neatliekot: nu mākslinieces sirdsdarbs piecas dienas nedēļā ir meitas, modes mākslinieces Elīzas divus gadus vecā dēlēna Hugo audzināšana.
"Abi daudz nodarbojamies ar mākslu, un tas man aizņem piecas dienas nedēļā. Glezniecībai paliek divas dienas, un šajā laikā cenšos saspiest sajūtas, ko vēlos pateikt," malkojot žāvētu ābolu tēju no koši oranžām krūzēm, stāsta Zinaīda. Lai gan pēcpusdiena ir vasarīgi lietaina un drēgna, mūs ieskauj Zinaīdas gleznotās rožu gleznas un sarunas trešais dalībnieks – smaids, kas nepazudīs ne mirkli. "Vienmēr esmu "šausmīgi" meklējusi to pozitīvo jebkurā lietā, vietā, cilvēkā."
Tekstils un militārās mācības
Zinaīda stāsta, ka ir īsts dabas bērns – mežā dzimis, mežā audzis. "Esmu no Kurzemes, Bārtas – īstiem laukiem. Biju turp aizbraukusi pagājušajā vasarā. Ēkas vairs nav. Ir dzīvības koki, mežonīgi rožu krūmi. Džungļi," nostalģiskās atmiņās gremdējas māksliniece un pastāsta, ka uz Siguldu pārcēlusies 80. gadu beigās kopā ar vīru, vēstures skolotāju Edgaru. "Deviņus gadus dzīvoju Pārogrē, bet darbojos Rīgā. Pārogre mums bija kā guļamistaba. Pēc astoņiem gadiem vajadzēja meklēt citu guļamistabu," viņa smej par to, kā nonākusi Siguldā.
Edgaram toreiz piedāvāts darbs Siguldas Valsts ģimnāzijā, savukārt Zinaīda kā reiz bija pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila nodaļu. "Pamazām sāku darboties Siguldā. Sākās viss ar tekstilmākslas pulciņu, tad zīmēšanas un vizuālās mākslas pulciņiem. Un vēlāk jau bija tā, ka uz Rīgu nemaz nebija laika aizbraukt."
Zinaīda atceras, ka tekstilmākslas pulciņa pirmās telpas atradušās Siguldas 1. vidusskolas likvidētās militārās apmācības plašā pagrabstāva kabinetā, kurā aizvien glabājušās gāzmaskas, gumijnieki, kaudzes ar uzskates materiāliem, ieroču kastes, kuras naski aplīmētas ar zīmējumiem un gleznojumiem, veidojot darbu "Piecas sievietes". "Bruņoti cilvēki lūrēja no visām četrām sienām. Mēs, aiz sajūsmas spiegdamas, veidojām mākslas darbus no tās visas materiālu bagātības," neparasto mākslas kabinetu atceras Zinaīda.
"Baltā flīģeļa" divi dzīves cikli
Nav noslēpums, ka mūsdienās Siguldas vārds daudziem pārliecinoši saistās ne vien ar gleznaino dabu, bet arī radošo mākslas pasauli. Tieši Zinaīda deviņdesmito sākumā bija viens no entuziastiem, kas šo tēlu pārliecinošo paspilgtināja, kopā ar domubiedriem 1994. gadā nodibinot Siguldas Mākslas skolu. Jau toreiz Siguldā dzīvojuši aktīvi mākslas pasaules cilvēki, tāpēc doma par mākslas skolas dibināšanu bijusi gluži likumsakarīga.
"Tā kā bērniem septembrī sākās skola, vecāki augusta beigās sazvanījās. Visi satikāmies, iedzērām vīniņu. Tā vienu gadu skaisti parunājām, otru gadu parunājām, ka vajadzētu mākslas skolu. Trešajā gadā nodomāju – cik var runāt!" Kad beidzot pieņemts lēmums dibināt mākslas skolu, viss sakārtojies pats no sevis un jau pēc neilga laika divās nelielās klasēs Siguldas 3. pamatskolā durvis vērusi pieticīga mākslas skoliņa.
"Mums bija viena lielāka telpa, viena vidēja. Tualetē bija noliktava, garderobē – skolotāju istaba un birojs. Viss bija ļoti mazs," atceras māksliniece. Sākotnēji jaunizveidotajā skolā mākslas burvību apguvuši aptuveni 70 audzēkņi. Darbojoties dažādos radošos, starptautiskos projektos, organizējot plenērus, izstādes un pasākumus gan Latvijā, gan aiz tās robežām, mākslas skolas vadītājas amatā pavadīti 14 gadi. Taču, veselības problēmu mudināta, 2008. gadā stafeti nodevusi Mārai Ārentei.
Zinaīda atzīst, ka darbs Mākslas skolā bijis ļoti spraigs, tāpēc lēmumu aiziet nebija grūti pieņemt. "Veselības problēmas man lika aizdomāties par īstajām vērtībām. Pārdomāt dzīvi, ko daru, ko ēdu. 14 gadi ir pietiekami ilgs periods, divi dzīves cikli, un ir pienācis laiks kaut ko mainīt." Māksliniece stāsta, ka, strādājot skolā, nepārtraukti centusies "stumt" nākotni. "Domās biju aiznesusies jau vairākus gadus uz priekšu, nemaz nedzīvoju šodienā. Tagad esmu sapratusi, ka tas nebija pareizi un vērtīgāk ir dzīvot šeit un tagad. Nevajag skriet uz visām pusēm, aizmirstot par sevi," "Baltā flīģeļa" laikus atceras Zinaīda.
Auklīte Tokijā
Zinaīda vērtē, ka Siguldas mākslas dzīve šo gadu laikā tikai progresējusi. Stabili ikgadēji vizuālās mākslas festivāli ar starptautisku skanējumu – "SurvivalKit" un "Nature. Urban. Future", Mākslas dienas un plenēri. "Pats labākais ir tas, ka beidzot māksliniekiem tiek dota iespēja nodarboties ar biznesu Siguldas pils kompleksa ēkās. Tā ir vieta, kur vajag rakt. Taču tam vajadzīga liela enerģija un finanšu līdzekļi."
Tieši ar Siguldu Zinaīdai saistās arī nākotnes plāni – jau vasaras beigās paredzēts atvērt mākslas salonu un papīra liešanas darbnīciņu "Viktora vēstules". Nosaukums veltīts novadniekam, Turaidas Rozes mīļotajam Viktoram, kas kopis Siguldas pils rožu dārzu un šo gadu laikā palicis neievērots. Virmo arī ideja, ka vajadzētu izveidot vairākas izstādes, piemēram, skolas laiku špikeru izstādi.
Zinaīda teic, ka tieši kūsājošā mākslas un kultūras dzīve ir iemesls, kāpēc vairs negriboties braukt uz Āfriku vai Indiju. Tieši ceļošana ir viena no šķautnēm, kurā izpaužas Zinaīdas avantūristes gars. Reiz pat uz mēnesi devusies meitai līdzi uz Japānu. Kamēr meita veidojusi tērpus Tokijas operai, Zinaīda auklējusi Hugo un abi krustu šķērsu izbraukājuši miljonu pilsētu. Sevis meklējumos divi mēneši nodzīvoti Keiptaunā Āfrikā, kur gleznoti kalni un pēcāk izveidota izstāde "Dzeltenais un melnais". Pabūts daudzviet: 11 mēnešus Grieķijā, Portugālē, Lisabonā, Indijā, Gibraltārā, Peru, Turcijā un daudzās citās ārzemēs, arī Šveicē, kas devusi iedvesmu gleznot rozes.
Tomēr Latvijā allaž atgriezusi ģimene, bērni, mazbērni, arī Latvijas kultūras dzīve. "Latviešu kultūra ir tā, kas dvēselei ir vajadzīga. Daba gan mazāk, tā garā ziema ir briesmīga." Ceļojot veiksmīgi izdevies izlaist dažus drūmos un lietainos pavasarus un rudeņus un baudīt garu, garu vasaru. "Es kā Sprīdītis aizbraucu, apskatīju visas princeses, izzināju turienes slēptos akmeņus. Atbraucu atpakaļ un saprotu, kur tad ir tā īstā vieta."