Diskusija notika 23. aprīlī Juridiskajā koledžā.
Man šķiet apsveicama pati ideja – piedabūt divu vai vairāku jomu profesionāļus diskutēt par lietām, kur šo jomu intereses pārklājas, tātad – top par sabiedriskām interesēm. Manuprāt, Latvijā kvalificētu publisku diskusiju telpa ir ārkārtīgi nabadzīga. Arī pasākumi, kurus par diskusijām sauc mediji, lielākoties nav nekādas diskusijas, bet domu apmaiņa par to vai citu problēmu. Parasti raidījuma vai teksta formāts nemaz neļauj aicinātajiem nonākt līdz diskusijai. Līdz problēmas iztirzājumam. Tas traucē gan normālu atgriezenisko saišu pastāvēšanai starp dažādiem profesionāļu kopumiem, gan brīvībai. Tostarp – mediju brīvībai.
Jurģos notikušajā diskusijā ne reizi vien tika lietoti vārdi "mediji un atbildība", "brīvība un atbildība". Turklāt juristi, lai arī bija diezgan kritiski un skeptiski, kopumā tomēr izturējās saudzējoši. Laikam tāpēc, ka mediju brīvība nepastāv savrup no tā, cik kvalitatīvi ar brīvību izrīkojas sabiedrība. Kā vārds pats par sevi "brīvība" bija laba līdz 1990. gada 4. maijam. Pēc 4. maija vārds "brīvība" kā tāds ir tikai tara. Tā jāpiepilda ar noteiktu saturu. Jo šis saturs pieticīgāks, jo vairāk brīvībai tukša skaņa. Vai būtu runa par valsti, juristiem vai medijiem.
Es teiktu, ka šobrīd preses brīvība ļimst zem brīvības preses. Piemēram, mums patīk izcelt mediju varu, patīk apgalvot, ka sabiedriskā apziņa šobrīd tiek audzēta mediju, reklāmas vai PR kolbās. Bet, ja tas tā, ja cilvēku, tostarp pieaugušu un izglītotu cilvēku, izvēles patiešām nosaka virspusējs masu mediju vēstījums, tad ir aplam šeit runāt par pilsonisko sabiedrību. Par sabiedrību, kurā vai katrs spēj savā domāšanā, savā izvēlē pašnoteikties un būt pilsonisks (proti – aktīvs vispārības dēļ). Tātad – patiesi brīvu sabiedrību un brīviem medijiem.
Ja "mediji nosaka īstenību. Kā nav medijos, tā nav vispār..." (J. Dreifelds), tas nozīmē, ka sabiedrība labprāt ļauj medijiem pašiem ražot "īstenību" (ieskaitot ziņas). Turklāt, pastāvot uz savu uztveres stereotipu "pareizumu", pat paģēr, ka īstenībai jāatbilst šiem stereotipiem. Manā uztverē, ja ar medijiem tiek saistīts jēdziens "vara", tad par mediju brīvību jebkurā situācijā var runāt tikai nosacīti. Ja medijs ir vara, tad tas ir atkāpies no sabiedrības sargsuņa lomas. Tas ir atkāpies arī no iespējamās un, manuprāt, pieļaujamās sabiedrības (noteiktu centienu, ideju, politikas) ieroča vai objekta lomas. Nerunājot par Sergeja Kruka uzsvērto un man vistuvāko precīza vidutāja lomu. Varas ambīcijas padara vidutājus, informētājus par manipulatoriem. Sargsuņi top tik līdzīgi saimniekiem, ka tiecas tos aizstāt. Un tad ir dabiski, ja īstenība (tostarp brīvība) tiek pakārtota šīs, ceturtās, varas dabai. Tad nav brīnums, ka mediji, līdzīgi pirmajai un otrajai varai, tiecas iztikt vai vienīgi ar "lejupejošu informāciju" (S. Kruks). Tad mēs kā mediju patērētāji saņemam īstenības projekcijas mediju plaknēs. Īstenības virtuālu klonējumu. Kuba projekcija plaknē ir kvadrāts. Labi, ka medijos vēl tiek projicētas dažādas kuba (īstenības) skaldnes. Tas pagaidām ļauj arī no medijiem gūt priekšstatu par to, ka informācija tomēr varētu būt telpiska.
Bet kuba arhitektūra masu medijus vairs neinteresē. Jo sabiedrības pamatmasa (arī profesionāļu kopumi), pie kuras apelē un uz ko cer masu mediji, Latvijā nebūt nealkst pēc sapiens. To pravietis ir ideāls patērētājs. Arī tāpēc mediju bizness no brīva informatīva, skaidrojoša vidutāja biznesa top par biznesu, kurš alkst pēc ideāla patērētāja, tiecas piedāvāt tam nevis allaž dinamisku, variablu, pretrunīgu, nereti diskomfortablu īstenību, bet atkarībā no savas pozicionēšanās konstruētus īstenības uztveres stereotipus, kurus dažs medijs turklāt tiecas uzdot par vispārēju uzvedības modi.
Latviešu medijos te valda vieni stereotipi, krievu – citi, bet kopumā par pilnvērtīgu visas sabiedrības viedokļu pārstāvību nav ko runāt. Līdz ar to komunikācijas intensitāte, par kuru runāja Juris Dreifelds un ko (neabsolutizējot) tiešām varētu gaidīt no medijiem, te ir segmentēta. Lai gan ne tikai ziņas, kā teica profesors Dreifelds, bet paši mediji mazpamazām kļūst vienādi. Tas savukārt nāk no nebrīvības, no vēlmes atbilst ideālā patērētāja iegribām. Vidutāja brīvība ar vienu ķēdi ir piekalta pie reklāmas, ar otru pie masu lasītāja (nevis pie sabiedrības pilsoniska pieprasījuma). Citas mediju nebrīvības pazīmes, kas arī tika pieminētas (cenzūras recidīvi, atkarība no politiskās varas, mediju īpašnieku aprobežoti priekšstati par šā biznesa dabu, mēģinājumi regulēt vai kropļot pat ziņu saturu, arvien sastopamais "telefona tiesību" izmantojums...), pietiekami brīvā valstī man šķiet jau sekas tam, cik pilnvērtīgi sabiedrība un mediji paši piepilda brīvību pēc būtības.
Rezumējot, man liekas svarīgi uzsvērt to, ko teica Sergejs Kruks: "Mediji diemžēl seko līdzi politikas un lielo korporāciju dienas kārtībai. Mediji publicē to, kas tiem preses relīžu veidā noraidīts caur informācijas aģentūrām. Tas nosaka dienas kārtību." (..) Kā tad īstenojas mediju vara? Francijā avīze kaut ko uzraksta un otrā dienā ir divsimt tūkstoši ielās. Tā īstenojas mediju varas mehānisms. Nevis tā, ka ar vidēja izmēra burtiem kaut kas uzrakstīts un pēc tam mēs brīnāmies, ka avīze kaut ko atklājusi, bet neviens nav atlaists, apcietināts... Tā ka – šeit ir runa arī par pilsonisko rīcību. Proti – ir, par ko vainot žurnālistus, bet ļoti daudz atbildības viņiem tiek uzkārts nepamatoti.
Mediji – objektivitāte, vara un cilvēks – cik tālu drīkst iet?