Tāpat Kangaru stacija (diemžēl jau pirms nepilniem desmit gadiem nojauktās dzelzceļa līnijas "Rīga–Ērgļi" malā), Kangaru kalni un purvs ar ezeru, skaistā Saules taka netālajā Zaķumuižā un vēl vairāki objekti, ko pāris stundās man pagūst parādīt Ropažu novada domes Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Inga Koleča.
Vieta, kur rekonstruē senatni
Kad pirms došanās uz Ropažiem sazināmies ar Ingu, viņas teiktais par Ropažu pili mani uz mirkli samulsina, jo, atklāti sakot, par šādu faktu nekad nebiju dzirdējusi, un man pat prātā nebija nācis, ka pārdesmit kilometru attālumā no Rīgas atrodas Livonijas ordeņa laika pilsdrupas (īpaši, ņemot vērā, ka daudzviet Latvijā no pilīm pāri palikušas vien atmiņas). Taču šeit, blakus Ropažu mācītājmuižai, lepni slejas ar jumtiņu nosegts mūra fragments, un stendi līdzās latviešu un angļu valodā vēsta – jā, šeit tiešām stāvējusi pils, ko krievu karaspēks nopostījis 16. gadsimtā. Bijušā pilskalna pakājē tagad čakli rosās arheologi, un man tiešām laimējas redzēt, kā arheoloģiskie izrakumi izskatās dabā.
Nesenajos arheoloģiskajos izrakumos pie Ropažu Livonijas ordeņa pils izdevies atrast vairākas interesantas lībiešu rotas, kas attiecināmas uz 12.–13. gadsimtu.
"2011. gada arheoloģiskajos izrakumos izdevās atklāt līdz tam nezināmu Ropažu pils aizsargmūri; šoreiz izdevās atrast vairākas interesantas lībiešu rotas – bronzas važiņu sadalītāju, važiņu rotas fragmentu ar divriņķīšu važiņas posmu, putniņa piekariņu, adatu kārbiņu un dzelzs priekšmetu (atslēdziņu), kas maina priekšstatus par pils celtniecības un pastāvēšanas laiku. Lai arī rotas attiecas uz 12.–13. gadsimtu, tās tika atklātas slānī, kuru nevar datēt agrāk par 13. gadsimtu," stāsta arheoloģe Iveta Berga-Muižniece un vēstures rekonstrukcijas kluba "Rodenpoys" (Ropažu senais nosaukums) vadītājs Andrejs Planders.
Viņi arī aicina uz Ropažiem 15. septembrī, kad šeit, pie pilsdrupām, notiks "Rodenpoys" un pašvaldības rīkotais pasākums "Viduslaiku diena Ropažos", kurā būs iespēja iepazīties ar arheoloģiskajos izrakumos paveikto un apskatīt atraktās senlietas (tagad tas nav iespējams, jo dienā, kad viesojos Ropažos, izrakumi pamazām tiek bērti ciet).
Pa ceļam uz Lielajiem Kangariem mana gide stāsta, ka "Rodenpoys" aizsākums ir folkloras kopa "Trejasmens", kuras dalībnieki pirms desmit gadiem uzsāka padziļinātu Ropažu vēstures izpēti. Kā redzams, ļoti veiksmīgi, un, ja esat Ropažos, apskatīt pilsdrupas un iepazīties ar šeit atrodamo diezgan izsmeļošo informāciju tiešām ir vērts.
Izrakumos piedalījās arī Andreja Plandera vadītais vēstures rekonstrukcijas klubs “Rodenpoys”. Jau 15. septembrī pie pilsdrupām notiks viņa un kolēģu rīkotais pasākums “Viduslaiku diena Ropažos”.
Eposā "Lāčplēsis" pieminētie Lielie Kangari
Kamēr braucam uz Lielajiem Kangariem (atzīšos, ka karstā laika un daudzo dunduru dēļ šoreiz to apskati atstāju nākamai viesošanās reizei), Inga pastāsta, ka pašreiz šeit, izmantojot Eiropas un novada piešķirto finansējumu, tiek iekārtotas dēļu laipas, pa kurām ērti varēs aiziet līdz apmēram puskilometru attālajam ezeram. Pie ezera plānots arī uzcelt 30 metrus augstu skatu torni. Ja darbi veiksies, kā iecerēts, šos jaunumus varētu izbaudīt jau šajā rudenī.
Bet tikmēr, kā vēsta takas sākumā novietotais informācijas stends, ir iespēja purvu ap ezeru izstaigāt ar īpašajām purva kurpēm. Tā kā līdzīgā atrakcijā divreiz esmu piedalījusies Igaunijā, zinu, ka tas tiešām ir aizraujoši – pie kājām tiek piestiprināts kas līdzīgs sniega kurpēm, un – aiziet! Protams, akačos kāpt nevajag, un, ja purvs ir mitrs, vēlams apaut gumijas zābakus.
Ja jums ir interese apskatīt šo interesanto dabas veidojumu – lielāko osu valni Latvijā, kas radies pirms aptuveni 15 tūkstošiem gadu (ledus laikmeta beigu posmā), tad der atcerēties, ka šie kalni veidojušies, ledājam pamazām kūstot un zem ledus veidojoties plaisām un tuneļiem, pa kuriem tecēja ūdens. Ledāja kušanas ūdeņos bija daudz smilšu, grants, oļu. Tie nogulsnējās plaisās un tuneļos. Tā radās pauguru veidojums Kangaru kalni, kuri, tāpat kā purvs un ezers zviedru ceļa kartē, iezīmēts jau 17. gadsimta beigās.
Runājot par teikām, kas apvij šo interesanto dabas objektu, noteikti jāatgādina, ka dzejnieks Andrejs Pumpurs 1888. gadā Lielos Kangarus minējis arī savā eposā "Lāčplēsis" kā vietu, kur dzīvo latviešu tautas burvis – dziednieks Kangars, kurš pārdod savu dvēseli Līkcepurem un kļūst par savas tautas nodevēju.
Kā vēl piebilst mana gide, staigājot pa Kangariem, noteikti jāapskata Ķoderu pilskalns, saukts arī par Lielā vīra gultu un tautas folklorā minēts kā Kangaru milža guļamvieta un dzīvesvieta. Un kur nu vēl daudzie stāsti par Kangaru kalnos dzīvojošajiem laupītājiem! Izrādās, ka laupītāji Kangaros ir vēsturisks fakts: kā lasāms vēstures avotos, iespējams, ka laupīšanas tradīcijas Kangaros aizsākušās jau Poļu–zviedru karā (1600.–1629. g.) un Zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā.
Par Kangaru ezeru veidošanos stāsta teika: "Tai vietā, kur tagad Kangaru kalni, agrāk bijis ļoti liels ezers. Ļaudis, uz Rīgu iedami, gājuši lielu līkumu apkārt. Beidzot Dievs paīsinājis ceļu: piebēris lielu, lielu maisu ar smiltīm, bridis ezeram krustiem pāri un piebēris pašu vidu lielā augstumā. Nu bijis tilts gatavs. Bet ezeram tas nepaticis, viņš kādu dienu ātri, ātri paēdis pusdienu un devies prom. Tikai steidzoties divi šķīvji uz ēdamā galda aizmirsušies. Tie – mazie ezeriņi pie Kangaru kalniem."
Patiesībā, braucot pa grantēto ceļu, kam abās pusēs var apskatīt diezgan nelīdzeno reljefu, itin labi var iedomāties, kā pustumsā no kāda krūmāja iznirst skarbi, bārdaini vīri, lai aplaupītu braucējus... šis 28 kilometrus garais un 27 metrus augstais dabas objekts noteikti ir garākas pastaigas vērts! Turklāt, ja vien iespējams, ir vērts pieteikties jau pieminētā Andreja vadītajos velobraucienos – tajos varot apskatīt novada interesantākos objektus un par katru uzzināt kaut ko aizraujošu. Protams, arī par Lielajiem Kangariem.
Ceļš uz nekurieni...
Dažus dzelzceļa līnijas "Rīga–Ērgļi" (kā zināms, tā tika nojaukta 2009. gadā) objektus biju redzējusi jau agrāk – gan Ķeipenes staciju, kurā ierīkots Sergeja Eizenšteina komunikāciju centrs un kas tiek dēvēta par Latvijas kinovēstures galvaspilsētu, gan dzelzceļa tiltu, kas ved pāri Mazajai Juglai... Taču man nekad nebija gadījies redzēt patiešām skaistu stacijas ēku, kura vairs nekad nepildīs savas funkcijas, jo dzelzceļa gluži vienkārši vairs nav...
Pašlaik pēc arhitekta Voldemāra Ozoliņa projekta 1937. gadā celtās ēkas otrajā stāvā ierīkoti dzīvokļi, savukārt pirmā stāva telpas ir slēgtas un publiskai apskatei nav pieejamas. Cik nu izdodas redzēt caur aizputējušajiem logiem, viss iekārtojums – podiņu krāsns, kases, koka soli – ir lieliski saglabājušies.
Kā saka I. Koleča, iespējams, šīs telpas ar laiku varētu izremontēt un tad domāt, ko šeit iesākt. Savukārt solījums bijušā sliežu ceļa uzbēruma vietā ierīkot veloceliņu nav izpildīts, tādēļ diemžēl neatstāj sajūta, ka šī vieta nolemta aizmirstībai... Pati stacija slēgta jau 16 gadus, taču, kā zina stāstīt tie, kuri vēl paguvuši izmantot šīs dzelzceļa līnijas pakalpojumus, tā bijusi ļoti ērta iespēja no rīta nokļūt uz darbu Rīgā un vakarā uz mājām. Tagad to pašu funkciju it kā pilda autoceļš P4, taču, kā pārliecinos pati, to tiešām zināmā mērā varētu uzskatīt par ievērības cienīgu apskates objektu.
1937. gadā celtā Kangaru stacijas ēka atstāta aizmirstībai, lai gan tās otrajā stāvā ierīkoti dzīvokļi. Taču pašvaldība cer, ka šī ēka tomēr būs izmantojama.
Caur to ar' esam slaveni, ka gludi mūsu lielceļi...
Lai ko būtu domājis populārās dziesmiņas "Brauciet lēnām pār tiltu, draugi" vārdu autors Ādolfs Alunāns, diez vai viņam varēja ienākt prātā, ka reiz Latvijā būs vieni no sliktākajiem (ja ne sliktākie) ceļiem Eiropā... Braukājot pa Pierīgas novadiem, ir gadījies redzēt visu ko, bet ne tādu ceļu kā P4, ko klāj ielāps uz ielāpa, un tādēļ gluži labi atceros pērn notikušo Ropažu novada iedzīvotāju akciju, kuras laikā savāktie paraksti tika iesniegti valdībā, Satiksmes ministrijā un VAS "Latvijas Valsts ceļi".
Šķiet, ka šo pirms 40 gadiem būvēto ceļu, kas nekad (!) nav ticis labots, ja par labošanu neuzskata nepārtrauktu ielāpu likšanu, neviens ij negrasās labot. Tādēļ gluži labi var saprast gan novada uzņēmējus, kuri šā ceļa dēļ cieš pamatīgus zaudējumus, gan dusmīgos šoferus, kuru mašīnām regulāri tiek apskādētas riepas, un, kā piebilst I. Koleča, itin bieži ceļa malā gadās redzēt šādus braucamos.
Tagad it kā tiekot runāts, ka, iespējams, nākamgad tapšot ceļa renovācijas projekts, un tas nozīmē: labākajā gadījumā tā remonts sāksies pēc diviem gadiem. Tikmēr mēs šo ceļu iebraucējiem varētu rādīt kā kaut ko eksotisku, jo nevienā Eiropas valstī (arī Polijā un Čehijā ne!) neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu. Un labi saprotu, kādēļ autopārvadātājs SIA "Galss Buss" atsakās pa šo ceļu laist jaunos autobusus – pēc katra šāda brauciena tie ir jāremontē...
Sauleskalna taka Zaķumuižā
Taču tā gluži nav, ka šajā novadā būtu vienas vienīgas problēmas. Ropažu novads gluži pamatoti lepojas ar savām skolām, kuru renovācijā ieguldīti lieli līdzekļi un kuras neviens pat negrasoties slēgt vai reformēt, jo, kā uzsver I. Koleča, iedzīvotāju skaits šeit palielinoties tik strauji, ka tiekot domāts gan par bērnudārza, gan Ropažu un Zaķumuižas skolu paplašināšanu.
Kamēr spriežam par dažādām sociālajām lietām, esam šķērsojušas Lielo Juglu. Lai gan lielajā sausumā upe izskatās sekla un izžuvusi, Inga skaidro, ka arī tagad, vasarā, vairāki upes posmi esot piemēroti laivošanai, savukārt pavasarī Lielā Jugla esot ļoti iecienīta laivošanas vieta.
Gleznainā Lielā Jugla, kas tek cauri Ropažu novadam, esot laivojama jebkurā gadalaikā, arī vasarā.
Esam nokļuvušas līdz Sauleskalnam, un tā galvenā vērtība ir apmēram puskilometru garā Saules taka, ko veidojuši Ieva un Jānis Meijeri un kuru izejot var iepazīt deviņas latviskās zīmes – katra simbolizē latviskos svētkus, kas pakārtoti saules gājumam. Takas sākumu iezīmē liepa un ozols, kas saauguši kopā un simbolizē sievišķo un vīrišķo, savukārt latviskās zīmes izvietotas atbilstoši debespusēm, veidojot saules ceļu no nakts līdz rietam un no ziemas līdz rudenim.
Kā piebilst Inga, šī taka īpaši noderīga ir skolas bērniem, kuri joprojām jaucot latviskos svētkus un bieži vien pat nezinot, kādi svētki kad svinami. Pēc tam netālajā atpūtas bāzē varot uzspēlēt kanopolo – komandu spēli uz ūdens, un tas pēc pastaigas pa saules piesildīto taku izklausās ļoti atspirdzinoši.
Izstaigājot Saules taku (netālu no Zaķumuižas), var iepazīt deviņas latviskās zīmes – katra iezīmē latviskos svētkus, kas pakārtoti Saules gājumam.
Par muižu liecina vien atmiņas
Kā savu nosaukumu ieguvusi Zaķumuiža – mūsu īsās un ļoti piesātinātās ekskursijas beidzamā pieturvieta –, īstas skaidrības nav; Inga sakās nezinot, un arī rakstos šādu faktu neatrodu. Bet par to, ka Zaķumuižai tomēr ir kāds sakars ar zaķiem, liecina gan lielais, skaistais zaķis, kas rotā šīs apdzīvotās vietas robežzīmi, gan daudzās zaķu skulptūras vietējās pļaviņās.
Kamēr aizbraucam līdz parkam, kur vēl jaušamas pēdas no muižas laikiem, mana gide pastāsta, ka Zaķumuižu jeb Valdenrodi 19. gadsimtā cēlis barons Frīdrihs fon Volfs un apbūve bijusi ieturēta neoklasicisma un jūgenda stilā. Tagad daļu parka aizņem stadions, no ēkām pāri palikušas vien dažas. Izskatās, ka viena pamazām tiek atjaunota, bet bijušais stallis – patiešām grezna ēka, kas pamazām ieaug krūmos, – pirms laika esot bijis kādas latviešu miljonāra sievas īpašums, taču neizskatās, ka te kaut kas notiktu...
Ja ir laiks, noteikti ir vērts izstaigāt Zaķumuižas pamatskolas skolotājas Ināras Kleinbergas un viņas meitas Silvas veidoto Dabas taku, kas sākas turpat netālu. Tā ved cauri vecajam muižas parkam, un pa ceļam iespējams aplūkot simtgadīgus dižkokus, dažādus augus, retas koku sugas, kā arī dažādus kukaiņus, putnus, kas dzīvo parkā.
Robežzīme, ko rotā liela, balta zaķa figūra, nepārprotami vēsta – esam iebraukuši Zaķumuižā.