Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Biologi šo vēsti uztver ar interesi, jo tā apstrīd līdzšinējo priekšstatu, ka smadzeņu kognitīvās spējas ir saistītas ar šo smadzeņu fizisko apmēru. Es zviedriem pilnībā piekrītu, vadoties no pretējā – politikā redzam, ka smadzeņu fiziskais apmērs ne vienmēr nozīmē spriestspēju.

Šāda ievada mērķis nav lasītāju uzjautrināt. Runa ir par to, ka vismaz daļēja regulāra sekošana līdzi zinātnes pasaulē notiekošajam veicina indivīdā to, ko varētu saukt par pierādījumos balstītu domāšanu, kas savukārt lieti noder, vērtējot politiku.

Minēšu citu piemēru. Jūlijā parādījās arī ASV un Eiropas zinātnieku grupas pētījums par inficēšanās ar parazītu Toxoplasma gonidia saistību ar ... uzņēmējdarbības garu. Dūšīgi vienkāršojot, parazīts veicina organisma, kurā ieperinājies, riskantu uzvedību (jo tās rezultātā parazīts var nokļūt pie jauna "saimnieka" – piemēram, no peles pārceļoties uz kaķi). Lūk, inficējas cilvēks un kļūst pārgalvīgs. Kā varat nojaust, zinātnes aprindas sāka pamatoti aurot, ka tā spriest nedrīkstot, ka nevajagot jaukt korelāciju ar cēloņsakarību.

Aurošana bija neizbēgama, jo zinātnieki tomēr daudzos gadījumos ciena domāšanas un argumentācijas skaidrību. Un tagad padomāsim, vai šāda skaidrība ir, kad vērtējam politiku? Cik varu novērot, ļoti bieži partijas "X" viena pārstāvja izteikumi tiek iztulkoti kā visas partijas nostāja, viena pārstāvja kļūmes tiek interpretētas kā piemītošas visai partijai utt. Citiem vārdiem, mēs par politiku spriežam tā, ka zinātnieki šausmās galvas saķertu.

Te ilustrācijai piemērs no vietējās zinātnes – reiz kādā publiskā lekcijā vēsturnieks Andris Šnē saskārās ar klausītāja necaursitamu viedokli, ka pašreizējās Latvijas teritorijā kristietība ir parādījusies krietni agrāk par tradicionāli pieņemto viedokli, jo par to, lūk, liecinot krustiņu atrašana izrakumos, kas attiecoties uz laiku pirms vācu parādīšanās. Profesors atbilstoši zinātniskā domāšanas veida higiēnai apjautājās, vai godājamais oponents nepieļauj domu, ka krustiņiem šajās senajās kopienās varēja būt estētiska, nevis reliģiska nozīme. Nu vienkārši smuki izskatās.

Ņemot vērā, ka pasākums bija ar zināmu akadēmisku ievirzi, šāds aicinājums nesteigties ar secinājumiem nostrādāja. Bet, cik bieži tas notiek politikā?
Rezumējot: man neliekas auglīgi strīdi, kādām tieši jābūt specifiskām zināšanām par politiku, lai par to saturīgi spriestu; cilvēks var spēt nosaukt visus Saeimas deputātus un vienlaikus attīstīt pilnīgi murgainas idejas par viņiem. Savukārt domāšanas paradumu trenēšana, kā instrumentu lietojot zinātni (vienalga, vēsturi, astrofiziku vai mikrobioloģiju), gan var nākt par labu.

Sekojot zinātnē notiekošajam, mēs redzam, ka arī tur spalvas dažbrīd iet pa gaisu, tomēr domāšanas stils nozīmē, ka, kaut vai zem deguna bubinot, oponenta viedoklis tiek akceptēts, ja tas izrādījies labāk pamatots un nāk par labu konkrētās zinātnes nozares kopējai lietai.