Eksotiskās Galapagu salas – dārgs prieks
Laikā, kad Latvijā baudījām ziemu un sniegu, Matīss Zilaisgailis atradās Ekvadoras galvaspilsētā Kito. Vairākus mēnešus tur dzīvodams, izlēma, ka jāredz arī citas Ekvadoras vietas un jāapciemo pati eksotiskākā šīs valsts daļa: Galapagu salas.
"Lai arī ģeogrāfiski Galapagu salas ir Ekvadoras sastāvdaļa, realitātē šīs salas ļoti atšķiras no kontinentālās daļas," stāsta Matīss. "Gan daba, gan cilvēki ir atšķirīgi. Galapagu salas ir viens liels dabas rezervāts ar milzīgu dabas dažādību. Katra ekvadorieša sapnis ir kaut reizi dzīvē turp nokļūt."
Galapagu salu apmeklējums neesot lēts prieks. Vienīgā iespēja turp nokļūt ir, lidojot no galvaspilsētas ar tiešo reisu. "Dienvidamerikā ir dažu aviokompāniju monopols," saka ceļotājs, "nav dabīgās konkurences, līdz ar to biļešu cenas ir augstas. Liela daļa vietējo iedzīvotāju vienkārši nespēj atļauties šādus lidojumus."
Lai salas apmeklētu, tūristiem ir jārēķinās arī ar papildus izdevumiem nodokļu formā. Vietējiem iedzīvotājiem nodokļu nav, bet ikvienam ārzemniekam jāšķiras no vismaz 120 ASV dolāriem kā maksu par ieeju un uzturēšanos šajā dabas parkā. Jārēķinās, ka salās pilnīgi visas cenas ir vismaz divreiz augstākas nekā kontinentālajā Ekvadorā. "Tas izskaidrojams ar to, ka visas preces tiek ievestas no kontinenta, jo salas ir dabas rezervāts un nekāda rūpnieciska darbība šeit nenotiek," skaidro Matīss.
Dabas mīļotāju paradīze
Retās pilsētiņas, kas sastopamas uz salām, galvenokārt sastāv no restorāniem, viesnīcām un retām vietējo iedzīvotāju mājām. "Neskatoties uz to, ka cenas ir ļoti augstas un tūristiem ir nedraudzīgi nodokļi, ceļotāju šeit ir simtiem," saka ceļotājs. "Man paveicās, ka salas apmeklēju laikā, kad lielā tūristu sezona vēl nebija sākusies."
Matīss stāsta, ka šo salu apmeklējums nebūs pa kabatai t.s. "budžeta ceļotājiem". "Salas ir piemērotas cilvēkiem, kuri šeit brauc, lai baudītu dabu. Manuprāt, šīs salas ir niršanas entuziastu paradīze: dzīvība, kas kūsā zem ūdens, ir vārdiem neaprakstāma. Augu, koraļļu un dažādu zivju un dzīvnieku pārbagātība. Tieši šī iemesla dēļ cilvēki tērē milzīgas naudas summas, lai šeit nokļūtu un redzētu to savām acīm."
Par savu apmešanās vietu Matīss izvēlējās vienu no lielākajām reģiona salām Santakrusu (Santa Cruz) un nobāzējās pilsētiņā Puerto Ayore, kur iedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir saistīta ar tūrisma nozari. Neskaitāmi tūroperatoru kantori, suvenīru veikaliņi, restorāni un viesnīcas – viss tendēts uz tūrismu.
"Ja vēlies doties nirt vai apmeklēt blakus salas, tad neatliek nekas cits kā ņemt tūroperatora izstrādātu tūri," stāsta Matīss. "Jārēķinās, ka tūres nebūs lētas, pasažieru skaits uz kuģīšiem ir ierobežots. Biļetes ir jāiegādājas vairākas dienas vai pat nedēļas iepriekš."
Galapagu salas ir viens liels dabas rezervāts, kur dzīvnieks ir galvenais, cilvēks – tikai pēc tam.
Priviliģētie bruņurupuči, pelikāni un iguānas
Visvairāk latviešu ceļotāju pārsteidzis tas, cik pilsētiņa un visa sala kopumā bijusi sakopta un tīra. "Esam pieraduši tūristu pārpildītās vietās pieredzēt, ka lielākoties tūristi aiz sevis atstāj atkritumu kalnus. Tā kā salas ir dārgas un ne visiem pieejamas, šeit valda miers un harmonija ar dabu. Ikviens cenšas šo dabas krāšņumu saglabāt tīru un sakoptu. Pateicoties tūristu nodokļiem, šī nauda tiek ieguldīta salu attīstība, sakārtotībā un uzturēšanā."
Matīss stāsta, ka Galapagu salās prioritāte ir dzīvnieki un tikai pēc tam cilvēki. Pa ielām brīvi pastaigājas iguānas, pelikāni, eži; ārpus pilsētas pļavās un parkos ganās Galapagu bruņurupuči, kas ir lielākie sauszemes bruņurupuči pasaulē.
"Dzīvniekiem visur ir priekšroka. Tu viņus nedrīksti aiztikt vai traucēt, par to draud bargas soda naudas. Ja iguānas ir uz ceļa, tev ar mašīnu ir jāapstājas un jāpalaiž tās, un tikai tad drīksti turpināt ceļu." Par kāda dzīvnieka nāvi draudot bargi naudas sodi, tāpēc – it īpaši, braucot ar mašīnu vai velosipēdu – jāievēro braukšanas ātrums un jāvēro apkārtne. Vienmēr jāietur distance no dzīvniekiem. Lai cik eksotiski liktos, piemēram, milzīgie bruņurupuči vai citi salās mītošie dzīvnieki, tos nedrīkst aiztikt. Retos gadījumos tie varot arī uzbrukt. Cilvēki ļoti cenšoties izturēties pret dabu saudzīgi.
Piepilsētu pļavās un parkos ganās pasaulē lielākie sauszemes bruņurupuči.
Dabas aizsardzība un ilgtermiņa domāšana
"Šeit par salām domā ilgtermiņā," saka Matīss, pateicoties tam, ka salas nav tik brīvi pieejamas ikvienam, daba tiek saglabāta. Salas nav kā cilvēku masu projekts, kur galvenais ir no tūristiem "noslaukt" pēc iespējas vairāk naudas."
Matīss min salīdzinājumu ar Kanāriju salām, ko katru gadu apmeklē miljoniem tūristu, jo tur viss ir salīdzinoši lēts un salas eiropiešu masām ir viegli pieejamas. Galapagu salas gada laikā apmeklē vien daži simti tūkstošu ceļotāju. "Ja Kanāriju salās iegūto naudu iztērē jaunu viesnīcu un restorānu būvei un tur daba paliek otrajā plānā, tad Galapagu salās daba un tās saglabāšana ir prioritāte, tūrisms ir otršķirīgs," atšķirību skaidro Matīss, "tādējādi pagaidām, neskatoties uz daudzajiem tūristiem, salu ekosistēmai briesmas nedraud."
Vietējie iedzīvotāji esot ļoti draudzīgi un smaidīgi. Pārdevēji suvenīru veikaliņos neuzbāžas tūristiem un necenšas par katru cenu kaut ko notirgot. Salu ēdienkartē dominē zivis, jūras veltes, un, tā kā Galapagu salas ir pamatā dabas parks, tad nekādus eksotiskos kukaiņus, dzīvniekus vai citus neparastus brīnumus galdā neceļ.
Vietējais zivju tirgus. Galapagu salas ēdienkartē dominē jūras veltes.
Inku impērijas senā elpa
Pēc ceļojuma pa Galapagu salām Matīss izlēmis, ka būtu interesanti izbraukt cauri visai Dienvidamerikai. Tad nu devies uz nākamo galamērķi – Peru un, protams, inku impērijas galveno simbolu Andu kalnu pakājē: Maču Pikču, ko Matīss vienmēr bija vēlējies redzēt. "Šī vieta ir visas Dienvidamerikas lielākais tūristu apskates objekts," viņš saka, "ja neesi bijis te, tad vari uzskatīt, ka neesi Dienvidamerikā bijis vispār."
Pa ceļam uz šo galamērķi Matīss dažas dienas pavadīja kādreizējā inku impērijas galvaspilsētā – pilsētiņā Kusko (Cusco). "Iemīlējos tajā no pirmā acu skata! Esot tur, sajūta bija kā atrasties pāris gadsimtus senā pagātnē. Visapkārt slejas kalni, pasakains skats! Ļoti kalnaina pilsētiņa ar simtu vienu stāvu ieliņu un neskaitāmām trepēm. Dievinu šādas vietas!"
Tuvojoties Maču Pikču, jau iztālēm varējis manīt tūristu tūkstošus. Katru gadu šo vietu apmeklē vairāki miljoni tūristu. Matīss saticis arī tūristu grupu no Latvijas. "Šeit gan lielās tūristu masas nodara bojājumus senajām celtnēm," atzīst Matīss. "Kaut arī ir brīdinājuma un aizlieguma zīmes, lielai daļai tomēr gribas uzkāpt kādā neatļautā vietā, lai tikai uztaisītu pēc iespējas labāku selfiju. Jo vairāk šādi tiek darīts, jo lielāku postu tas nodara senajiem mūriem."
Matīss zina teikt, ka Peru valdība izdevusi likumus, lai ierobežotu Maču Pikču apmeklēju daudzumu. Bijusi pat doma to slēgt tūristiem pavisam, bet valdība pārdomājusi. "Priekšroka tomēr tika dota alkatībai. Kā nekā, no tūrisma ienāk milzīga nauda valsts budžetā. Līdz ar to šīs vēsturiskās vietas aizsardzība paliek otrajā plānā," saka ceļotājs.
Neticami krāšņie Varavīksnes kalni
Matīsam plānā bija apmeklēt vēl vienu no Peru populārākajām vietām: Varavīksnes kalnus (Rainbow Mountains). "Instagramā biju redzējis bildes no šīs vietas, bet tā arī nesapratu, kāpēc visi tik ļoti dzenas uz šo vietu," atceras Matīss. Ieraugot kalnus savām acīm, sapratis, kāpēc tā.
Lai nokļūtu Varavīksnes kalnu virsotnē, jāveic garš un fiziski grūts kāpiens. Virsotne atrodas 5200 metru virs jūras līmeņa. "Ļoti jāuzmanās no augstuma slimības," saka Matīss, "obligāti pirms došanās kalnos vajag aklimatizēties. Es pirms tam vairākus mēnešus biju pavadījis pilsētā Kito, kas atrodas 3000 metru augstumā, tāpēc ar aklimatizāciju problēmu nebija."
Varavīksnes kalni. Vairāk nekā 5 kilometru augstumā.
Nāves ceļš un Sāls ezers Bolīvijā
Savā Dienvidamerikas apceļošanas tūrē Matīss iekļāva arī Peru kaimiņvalsti Bolīviju un pāris dienas pavadīja pilsētā Lapasā (La Paz), kas tiek uzskatīta par vienu no Bolīvijas galvaspilsētām (tajā atrodas Bolīvijas valdība). "Pilsēta ir milzīga!" saka Matīss, "cilvēku ir tūkstošiem, bet nav tik daudz tūristu."
Šeit Matīss pirmoreiz dzīvē izbaudījis braucienu ar gaisa metro, kas dod iespēju apbraukt apkārt visai pilsētai un redzēt to no augšas. Metro līnijas ir labā tehniskā stāvoklī un ļoti mūsdienīgas.
Lapasā Matīss bija iecerējis īstenot kādu sen lolotu sapni: doties uz pasaulē bīstamāko ceļu Death Road jeb Nāves ceļu un ļauties izaicinājumam, mērot šo ceļu ar velosipēdu. Kopā ar vēl dažiem adrenalīna ķērājiem viņš to arī izdarīja. Ceļš bijis vairāk nekā 60 km garš un ļoti bīstams: akmeņains, ar straujiem līkumiem, bez jebkādām aizsargapmalēm. "Tur nav nekā, kas tevi pasargātu brīdī, ja nespētu izņemt strauju līkumu," baiso ceļu raksturo Matīss, "viss ir tevis paša rokās."
Dodoties cauri Bolīvijai uz valsts dienvidiem, ceļš aizved uz pasaules lielāko sāls ezeru Salar de Uyuni, sauktu arī par sāls tuksnesi, kur tūristi var doties tūrē ar džipu. Ezers ir izžuvis sāļūdens ezers, no kura ir palicis milzīgs sāls klajums. Tūristu ļoti iecienīts galamērķis.
"Džipu tūres vienlaicīgi sāka simtiem mašīnu," stāsta Matīss. "Bet dienas otrā pusē visi džipi dodas ezera plašumos, mašīnas izklīst, un beigu beigās tu paliec viens." Izkāpjot no mašīnas, visapkārt, cik vien tālu var redzēt, uz visām pusēm nekur tuvumā nav neviena cilvēka un var izbaudīt vientulību un sāls līdzenuma burvību. Negatīvās puses sāls ezera apskatei esot milzīgās tūristu masas.
"Šeit neviens nedomā par ekoloģiju vai dabas saglabāšanu," saka Matīss, "tas viss nedaudz atgādina konveijera mašīnu. No tūristiem cenšas izspiest pēc iespējas vairāk naudas."
Sāls ezers.
Atakamas tuksnesī
Pēc ceļojuma pa Bolīviju Matīss ar sabiedrisko transportu devās uz Čīli, uz Atakamas tuksnesi, kas ir viens no vissausākajiem tuksnešiem pasaulē. Šķērsojot Bolīvijas un Čīles robežu, sākās Matīsa garais ceļš uz Atakamas tuksneša pilsētiņu Sanpedro (San Pedro de Atacama). "Mainījās dabas ainava visapkārt: kalni palika aizvien mazāki, parādījās pirmie tuksneša skati. Jo tuvāk bijām Sanpedro pilsētiņai, jo vairāk ainava atgādināja tuksnesi, " stāsta Matīss.
Sanpedro pilsētiņā nedrīkst iebraukt ar mašīnām, lai neveidotu putekļus, jo klimats ir ļoti sauss. Pārvietoties šeit drīkst tikai ar kājām vai velosipēdu. "Pilsētiņa bija maza un ļoti mājīga. Kā oāze tuksnesī. Tajā 90% ir tūristu un 10% vietējo iedzīvotāju; visi nodarbojas ar tūrismu, jo nekā cita šeit nav, ko darīt," saka Matīss.
Sajūta bijusi kā vesterna filmā. Visas pilsētiņas ieliņas ir veidotas no smiltīm, nekur nav asfalta segumu. Tuvākā pilsēta šai tuksneša oāzei atradusies apmēram 100 km attālumā. "Tā kā pilsētiņa ir tuksnesī, tad, protams, cenas šeit nav no zemākajām," saka Matīss, "it īpaši cena ūdenim šeit ir vismaz trīsreiz augstāka nekā citur valstī."
Dienvidamerikā visur runā spāņu valodā, kuru, vairākus mēnešus tur pavadot, Matīss apguva jau pietiekami labā līmenī. "Noziedzība Dienvidamerikā ir visur," atgādina Matīss, "bet ne tik lielā apjomā kā tas bija Venecuēlā. Jābūt piesardzīgam tik un tā. Dienvidamerika ir mans mīļākais kontinents. Ja dzīvē būs iespēja, es turp labprāt aizbrauktu vēl."
Iepriekš:
Ekvadora un Venecuēla latvieša acīm. Ekspedīcija uz Latīņameriku
