Vasaru vairs nevaram iedomāties bez šī našķa, pat ja termometra stabiņš rāda ne tik vasarīgu gaisa temperatūru.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka vasarā saldējuma ražošana Latvijā pieaug pat trīskārt – visvairāk saldējuma tiek saražots laikposmā no jūlija līdz septembrim. Lai gan karstā laikā Latvijā tiek notiesāti vairāki desmiti tonnu saldējuma dienā, lielākais saldējuma patēriņš ir Somijā, kur gadā viens iedzīvotājs apēd aptuveni 14 litrus, Norvēģijā – 13 litrus un Zviedrijā – 12 litrus saldējuma.
Baltijā visvairāk saldējumu gadā apēd igauņi – katrs deviņus litrus. Lietuviešiem gadā pietiekot ar septiņiem litriem, bet Latvijas iedzīvotājiem – ar četriem litriem. Vismazāk saldējuma ēd poļi – tikai divus litrus gadā.
Saldējuma pirmsākumi un izplatība Eiropā
Senas liecības vēsta, ka mūsu mīlētākā garduma pirmsākumi meklējami Ķīnā vēl pirms mūsu ēras. Aptuveni 3000–5000 gadu pirms mūsu ēras Tālajos Austrumos sniegu un ledu jauca kopā ar apelsīnu, citronu gabaliņiem un granātābolu sēkliņām. Citi avoti vēsta, ka jau tajos laikos ķīnieši saldējumu pagatavoja no sasaldēta piena, glabājot recepti kā lielāko valsts noslēpumu vairākus gadsimtus. Tikai 13. gadsimtā par saldējumu uzzināja arī pārējā pasaulē.
Viena no leģendām vēsta, ka mongoļu iekarotāji saldējuma recepti ir pārņēmuši no Ķīnas, tālāk nododot to arābiem, indiešiem un persiešiem. Citos avotos ir teikts, ka 14. gadsimtā atvēsinošais gardums no Austrumiem ir nonācis Eiropā, pateicoties Venēcijā dzimušajam ceļotājam Marko Polo. Šajos laikos itāļu aristokrāti ir cienājuši viesus ar desertu, kas pagatavots no sniega un augļu sulas.
Neskatoties uz to, ka liecības par saldējumu sniedzas vairākus gadsimtus senā pagātnē, tā uzplaukums un rūpnieciska ražošana sākās tikai 19. gadsimtā – pirmā saldējuma ražošanas fabrika tika atvērta 1851. gadā Baltimorā.
Sniega deserta iezīmes Padomju Savienībā
Padomju Savienībā saldējuma ražošanai sākotnēji nepievērsa uzmanību, jo tas tika uzskatīts par produktu buržuāzijai, taču situācija mainījās 30. gados pēc PSRS Pārtikas tautas komisāra apmeklējuma ASV.
1937. gadā tika izdots dekrēts, saskaņā ar kuru valsts apņēmās apsteigt ASV šā aukstā produkta ražošanā un patēriņā. Turklāt vietējam saldējumam vajadzēja būt pieejamam vienkāršiem cilvēkiem. Aptuveni pieci kilogrami saldumu gadā – tādas devas tika paredzētas, lai aukstais deserts uzsāktu savu uzvaras gājienu Padomju Savienībā.
Ikviens padomju laikus piedzīvojušais atceras aukstā deserta neaizmirstamo garšu. Kāpēc tas bija tik ļoti garšīgs? Kā var izskaidrot to, ka mūsu vecāki un vecvecāki vienbalsīgi apgalvo, ka viņu jaunībā saldējums bija vislabākais?
Vispirms jāatzīmē tas, ka saldējuma garša visur un vienmēr bija vienāda. Lai kurā lielās valsts nostūrī tu to būtu nopircis, vienmēr varēji izbaudīt patīkamu un pazīstamu desertu. Tas bija saistīts ar GOST prasībām, kas tika ieviestas 1941. gadā un pamatoti tika uzskatītas par visstingrākajām pasaulē. Delikatesē nebija konservantu, tika izmantots tikai dabiskais piens. Visiem saldējuma veidiem, piemēram, eskimo, plombīram, radziņam vai vafeļu tasītei, bija svarīga vienota tehnoloģija.
Latvijā ražotā saldējuma vēsture un pirmās fabrikas
Nenoliedzami, ka mums zināmais mūsdienu saldējums ir pasaules kopprodukts. Katra nācija un pasaules daļa saldējuma ražošanas procesā pielikusi kripatiņu savas iztēles un izpratnes par labāko un gardāko saldējumu. Taču, neskatoties uz to, visvairāk atceramies un mīlam tieši vietējo garšu, savu pirmo saldējumu, kuru esam pagaršojuši un kura katrs kumosiņš atsauc spilgtākās un patīkamākās bērnības atmiņas.
Rūpnieciski saldējumu Latvijā sāka ražot 1912. gadā Rīgas centrālajā moderniecībā, kuras saknes meklējamas pašlaik "Food Union" grupā ietilpstošajos uzņēmumos – AS "Rīgas piena kombināts" un AS "Valmieras piens". Aktīvāk saldējuma ražošana tika apgūta pēc Pirmā pasaules kara, savukārt, beidzoties Otrajam pasaules karam, to jau gatavoja pat nelielās ģimenes pienotavās. Desmit gadu laikā saldējuma ražošanas apjomi pieauga no 197 līdz pat 2115 tonnām gadā.
Šobrīd tirgū tiek piedāvāti vairāki desmiti dažādu saldējuma veidu vafeļu glāzītēs, kraukšķīgā konusā, ar glazūru un pat dubulto šokolādi. Katru gadu saldējuma tirgū ienāk jaunas vēsmas un garšas. Pēdējos gados Latvijas iedzīvotāji ļoti iecienījuši vieglākus saldējumus – smūtijus, taču arī vecās, labās vērtības paliek nemainīgi pieprasītas.
Saldējuma sastāvs
Lai pagatavotu gardu saldējumu, patiesībā nav vajadzīgs nekas vairāk par pienu, saldo krējumu un cukuru. Par biezinātāju var izmantot kartupeļu vai kukurūzas cieti, bet dažādas garšas piešķirt ar kakao pulveri, vaniļu, ogu un augļu biezeņiem. Bet mūsu tehnoloģiskā progresa laikmetā cilvēks pamanās vai ikvienu lietu sarežģīt (lasi – sabojāt!) ar neskaitāmiem izgudrojumiem, uzlabojumiem un jaunievedumiem.
Pārtikas tehnologi ir veikuši neatkarīgus pētījumus par Latvijas tirgū pieejamo saldējumu sastāvu, un būtiskākais secinājums – ja pameklē, varot atrast saldējumu ar visai nelielu e-vielu daudzumu un sastāvu, kas esot tuvs "normālam, proti, piens, saldais krējums, sviests un cukurs. Tik vien kā esot jāsamierinās ar pievienotajiem stabilizētājiem, kuri lielākoties neatšķiras...