Tomēr, iespējams, svarīgāks par skaitu un oficiālo nosaukumu, ir šo dienu reālais saturs. Ar reklāmas speciālistu Ēriku Stendzenieku sarunājas Māris Zanders.
– Tālākie jautājumi ir adresēti tev tāpēc, ka tava nodarbošanās ir konceptu pārtulkošana sabiedrībai – vai vismaz lielai tās daļai – saprotamā valodā. Pirmais jautājums saistīts ar diezgan lielo svinamo dienu skaitu Latvijā.
– Man jau gan visu laiku licies, ka mums par daudz ir sēru dienu, bet nu labi... Franči svētku dienas aizstāj ar streikiem, un rezultātā viņiem šo brīvo dienu sanāk ievērojami daudz.
– Es gan gribēju jautāt par citu aspektu. Proti, ja atzīmējamo dienu mērķis ir patriotisma veicināšana, vai nav pareizāk šo emocionālo enerģiju sakoncentrēt vienā, divās dienās, nevis izkaisīt?
– Es gan domāju, ka mērķis ir nevis vienoties patriotismā, bet brīvdienās parakāties mazdārziņā. Riktīgi sastādīt redīsus un tā. Citiem vārdiem sakot, 1. un 4. maijam nav sakara ar patriotismu, tur ir sakars ar mazdārziņiem.
– Tā nu būtu diezgan ironiska interpretācija, bet vai tev ir viedoklis par to, kā un cik bieži svinēt? Proti, liekas, ka mums šis svinamo dienu "grafiks" veidojies nedaudz pašplūsmā – kaut kad kaut kas ir ierosināts, tam sekojis atbalstošs varas lēmums, un tā tas krājas.
– Man liekas, ka svinēt vajag – astoņsimt gadus Rīgai, simt gadus valstij, visas citas jubilejas arī, jo, redzi, nacionālā pašapziņa, līdzīgi kā ticība, ir noteiktu orientieru komplekss, kas palīdz nenoiet no pareizā ceļa, nesākt darīt kaut kādas pilnīgi šausmīgas lietas. Nav runa par to, vai kāds tur sēž uz baltā mākoņa maliņas vai nesēž. Runa ir par to, ka, ja tu ej baznīcā, tad, visticamāk, tu arī mazāk grēkosi. Tieši tāpat ir ar nacionālo pašapziņu. Ja visa planēta būtu viena amorfa masa bez robežām, bez nacionālās identitātes, tad tur nāktu ārā ļoti sliktas un šausmīgas lietas. Tas, ka tev ir nācija, tauta, zeme, par ko iestāties... tas, pat ja izklausās patētiski...
– ...disciplinē?
– Jā. Iedod kaut kādu rāmi.
– Lai tā būtu, bet – ko mēs svinam? Jo īpaši valsts simtgades kontekstā nacionālā kultūra tiek piesaukta, prasti izsakoties, priekšā un pakaļā. Bet, ja mirkli padomā, jāsecina, ka mēs visu laiku svinam un atzīmējam tieši vēsturiskas lietas. Savukārt, ja tu atceries, savulaik svētki bija Mākslas dienas, Dzejas dienas...
– O, jā!
– Tam, protams, bija savi iemesli, jo okupācijas gados tā bija reta iespēja svinēt kaut ko neideoloģisku, bet runa ir par ko citu. Man nav priekšlikumu, kam to "piesiet", bet kur ir, piemēram, nacionālās literatūras diena vai nacionālās mākslas svinēšanas diena?
– Vai tas neizriet no veselā saprāta loģikas? Tu nevari svinēt to, kas vēl nav noticis. Mēs taču nevaram svinēt nākamā ģēnija dzimšanas dienu, jo viņš vēl nav piedzimis.
– Nākamā nē, bet mums taču, cik saprotu, ģēniju, lietojot tavus vārdus, jau netrūkst. Kāpēc mēs nesvinam kultūrai veltītas dienas?
– Gribi vēl vienu brīvdienu?
– Neņirgājies. Kāpēc ir tik izteikts akcents uz vēsturi?
– Tāpēc, ka mums ir ar ko lepoties vēsturē, bet mums nav ar ko lepoties nākotnē. Droši vien skarbākais piemērs ir Likteņdārzs, kas veltīts pagātnei un ciešanām, nevis nākotnei un cerībām.
Reklāmas aģentūras “!MOOZ” radošais direktors Ēriks Stendzenieks radošās izcilības festivāla “Adwards 2015” apbalvošanas ceremonijā Vidzemes tirgus gaļas paviljonā.
– Tad nākamais jautājums ir saistīts ar to, ka paaudzes mainās, bet, smalki sakot, diskurss saglabājas. Kāpēc tā?
– Mēs vienreiz par šo tēmu runājām ar Ivaru Godmani. Par to, ka ir nomainījušās paaudzes, bet jaunie joprojām ir par sociālismu, gandrīz vai plānveida ekonomiku...
– ...šādus apzīmējumus gan nelietojot.
– Jā, nelietojot, bet ar uzstādījumu, ka vajadzētu katram pēc vajadzībām un tā tālāk. Godmanis teica, ka viņam vienā brīdī pielēcis, ka tie ir pasniedzēji, kuri jaunajos šādas sēklas iedēsta.
– Tu runā par pasaules skatījumu, bet mans jautājums bija šaurāks. Proti, es neredzu, kur ir jaunās paaudzes pienesums atzīmējamo, svinamo dienu klāstam. Mēs dzīvojam ar būtībā 40+ grupas formulēto klāstu, lai gan varētu likties, ja atnāk šodienas, teiksim, trīsdesmitgadnieki un saka: "Hei, mums liekas, ka atzīmēšanas vērts nacionālā līmenī ir tas un tas!"
– Tu droši vien esi to palaidis garām, bet kaut kas tāds ir festivāls "Positivus". Ir jau iegājies, ka uzņēmumos darbinieki uz "Positivus" laiku prasa brīvdienas, uzņēmumos puse nestrādā šajā laikā, respektīvi – tā nav noformulēta kā nacionālā brīvdiena, bet faktiski daļai sabiedrības tāda tā ir.
– Nav mans žanrs, tādēļ nav iemesla apšaubīt. Pārejam pie valsts simtgades svinēšanas. Viens no saukļiem ir "Svinam brīvību!". Tā ir interesanta interpretācija, jo parasti saka, ka brīvību izcīna, brīvību aizstāv. Kā tev šķiet – ko nozīmē brīvības svinēšana?
– Brīvību var svinēt, kad tu ar kājām uzkāp bārā uz letes un... (Sāk dziedāt.) Man liekas, ka brīvības svinēšana ir saturiski saistīta ar visatļautību. Un jāpiezīmē arī, ka anarhisti šo līniju bija izdomājuši jau agrāk...
– Šis nu iznāca skarbāk, nekā biju domājis, bet lai paliek kā "tiltiņš". Tātad simtgade... Un te mums ir saskaitāmie. Viens saskaitāmais ir tas, ka simtgade valstij ir kaut kas tiešām atzīmējams. Nākamais – bet kā? Iepazīstoties ar simtgades programmu, rodas iespaids, ka ir bijis vēl trešais saskaitāmais, proti, nauda, un ir izvēlēts ceļš, ka tiek laipni aicināti visi, kam ir kādas idejas un projekti, attiecīgi rezultāts ir diezgan raibs. Man tāds pat patīk, bet jautājums ir par šāda modeļa vērtējumu. Vai ir iespējami citi modeļi?
– Simtgades gadījumā, šķiet, izvēlēts tāda lipekļa, kāds ir dažām jakām vai kurpēm, princips. Vienā pusē ir simt tūkstošu matiņu, otrā – desmit tūkstošu āķīšu. Ja viens matiņš neaizķeras, aizķeras citi trīs, ja ne citi trīs, tad gan jau kādi citi divdesmit aizķersies. Cik saprotu, koncepts ir – labāk, lai mums ir tūkstošiem āķīšu, kur cilvēki paši iesniedz projektus, nevis viena bagātīga parāde ar atomraķeti, kuras mums gan nav, bet varētu noīrēt.
Savi puikas. Kopā ar reklāmu radošo direktoru un tekstu autoru Neilu Frenču pirms vieslekcijas viesnīcā “Tallink Hotel Riga”.
– Atsevišķa tēma ir svētki un to komercializēšana plašā nozīmē. Pirms dažām nedēļām Latvijas Universitātes Zinātnes kafejnīcā vairāki sociālo un humanitāro zinātņu eksperti izteicās par Dziesmu un deju svētkiem, un viens lietoja tādu grūti pārtulkojamu jēdzienu kā "olimpizācija". Doma tāda, ka šie svētki sāk atgādināt olimpiādi ar gājienu, grandiozu atklāšanu un noslēgšanu, sacensību... Jautājums ir, kā tas saskan ar Dziesmu un deju svētku ideju. Svētki kā šovs...
– Es tomēr domāju, ka šim sacensības garam Dziesmu svētkos ir jābūt, jo tur tomēr ir princips, ka mazās upītes satek lielākās upītēs, tās satek vēl lielākās, un tad tas viss sagāžas Daugavā. Es saprotu demokrātijas piekritējus, bet es viņus neatbalstu. Es neatbalstu arī crowdsourcing principu –
pamet pūlim ideju, un pūlis izdomās, piemēram, labākās zāles pret vēzi. Tāpat, ja nebūtu sacensības, ja kori vienkārši savāktos un sāktu maurot, mēs pazaudētu kaut ko daudz lielāku.
– Komercializācija?
– Protams, tur ir desiņas, šašliki un viss pārējais, un katrs lieldraugs vai diždraugs grib uz Dziesmu svētkiem uzbūvēt sev reklāmu. Es domāju, ka potenciāls komercializēties, uzbūvēt reklāmu vienkārši ir enerģijas ekvivalents, jo Dziesmu un deju svētkiem piemīt enerģija. Ja tās nebūtu, neviens šos svētkus negribētu atbalstīt. Pārmaiņas pēc es tev arī atgādināšu, ka no plānveida ekonomikas mēs esam pārgājuši uz tirgus ekonomiku, attiecīgi – cīnīties pret komercializāciju – kādā sakarā?!
– Es nevēršos vispār, jo tas ir bezcerīgi. Runa ir par to, ka komercializācijas ietvaros dažkārt tiek vulgarizēti simboli, kuri, kā saka, nav to pelnījuši. Piemēram, ieejot Vatikāna veikalos ar krustu un visādu ķiņķēziņu grēdām, pat man kā nereliģiozam cilvēkam...
– Bet vai tas kaut ko sliktu nodara? Kad es Londonā aizeju uz "Tate Modern", es muzeja veikalā atstāju desmit reižu lielāku summu nekā par biļeti, lai gan saprotu, ka tā ir totāla mākslas komercializācija.
– Labi, pagriezīšu jautājumu citādi. Patiesībā ir tikai normāli, ka cilvēks gribētu sev kādu materiālas formas piemiņu no simtgades gada – lai nav tikai neskaidras atmiņas un foto sociālajos tīklos. Ko tu ieteiktu, lai šī materiālā piemiņa nebūtu kaut kas banāls?
– Zini, arī bez manis netrūkst dažādu suvenīru izdomātāju un ražotāju... Skaidrs, ka sliktākā vieta, kur kaut ko iegādāties Dziesmu svētku piemiņai, ir paši Dziesmu svētki. Daudz labāk ir aiziet un nopirkt kādu tiešām latviešu top dizaina lietu, kas varbūt nav marķēta ar Latvijas simtgades zīmi, bet tai ir daudz lielāka pievienotā vērtība nekā krūzītei vai pildspalvai.
– Cits jautājums par simtgadi. Šoreiz formulēšu ciniski... Tātad – tiek veidota skaista (neironizēju!) programma, un tad vienā brīdī ir: pag', un ko darīt ar cittautiešiem? Kāda ir viņu vieta? Kaut ko jau it kā vajadzētu... Man pašam nav viedokļa, tikai sajūta, ka dažkārt cittautiešu iesaiste šādos pasākumos vairāk ir ķeksīša dēļ. Bet varbūt nevajag gribēt to, kas dažādu iemeslu dēļ pilnvērtīgi nav iespējams?
– Te man ir savas domas, kas ir ļoti nepopulāras... Manuprāt, visas krievu svinības par godu valsts simtgadei notiks Jāņos un Krastmalā Rīgā. Tas ir tas, ko izdarījis Ušakovs, proti, visas svinības notiek Krastmalā – sākot ar alus svētkiem un beidzot ar koncertiem. Tas ir viņu. Viņiem nav jāiet uz Dziesmu svētkiem, viņi var dabūt vēlamo fīlingu.
– Mēs esam daudz runājuši par cilvēku iesaisti svētkos, svinēšanā... Noslēgumā arī par iesaisti politikā. Nesen parādījusies iniciatīva saistībā ar Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību.
– Visas tautas vēlēts prezidents?
– Nē. Ja īsi – kandidātam noteiktā laikā ir jāsavāc vismaz piecdesmit tūkstoši atbalstošu parakstu, un tikai tad viņš, kā saka, vispār tiek līdz balsojumam Saeimā. Protams, var teikt, ka šādas idejas ir saistītas ar vēlēšanu tuvumu, tomēr noliksim to malā. Jautājums ir, vai politiķu vēlēšanās iepatikties vēlētājiem, piedāvājot viņiem plašāku iesaisti, sakrīt ar vēlētāju reālajām vēlmēm šajā sakarā? Politiķi it kā domā vēlētāju vietā, sak, jūs taču gribat būt politiski aktīvi! Bet vēlētājs varbūt nemaz to negrib.
– Visticamāk, ka tā arī ir. Es domāju, ka parakstus šādos balsojumos vajadzīgā skaitā var savākt tad, ja runa ir par pensijām, par medicīnu... par brīvajām darba dienām. Bet nevar savākt, piemēram, par vai pret Stambulas konvenciju.
– Konvencijas gadījumā es gan tik pārliecināts nebūtu, bet labi. Vienkārši man liekas, ka mēs esam tādā viegli šizofrēniskā situācijā, kad vieni saka, ka nav par ko balsot un viņi nevēlas "par visu šito" būt līdzatbildīgi, otri saka, ka vēlēt tieši vajag iet un ka nevajag čīkstēt, ja paši savēl "visādus muļķus". Tomēr jebkurā gadījumā kā vēlamais, kā pareizais tiek definēta pilsoniskā aktivitāte... kura nenotiek. Turklāt nav skaidrs, kāpēc šī "pilsoniskā aktivitāte" vispār tiek uzskatīta par vērtību kā tādu.
– Tas, starp citu, ir labs jautājums, jo, ja ar pilsonisko aktivitāti saprot tieši dalību politikā, tad tāda mani arī ne visai interesē. Manuprāt, Latvijā pilsoniskā aktivitāte kulminē kādā "Ziedot.lv" akcijā, brīdī, kad uz skatuves tiek savākta nauda bērniem utt. Cilvēki nav atraduši sevi politikā, bet viņi var atrast sevi labdarībā.