Piedāvājumi saistībā ar Saeimas vēlēšanām rudenī sākuši parādīties – nekur nelikšos. Šoreiz izvēlējos divas epizodes, ko sarūpējuši ļaudis no laikam taču ļoti atšķirīgām uzskatu sistēmām.
Tātad Jaunā konservatīvā partija (JKP) 25. aprīlī publicēja ieskatu nodokļu reformas rīcības plānā, kura pamatā esot princips "3 # 500". Tas jāsaprot kā triju elementu – minimālās algas, kā arī algas un pensijas neapliekamā minimuma – paaugstināšanu līdz 500 eiro.
Es negrasos aurot, ka tas ir "kārtējais populisms", "no kurienes tad naudu ņems!" un līdzīgi. Nekādas gaisa pilis šādas idejas nav, turklāt diez vai kāds apšaubīs, ka to īstenošana cilvēku rocību Latvijā uzlabos. Bet – kāpēc jāsola, ka minētais princips "jau no nākamā gada tiks ieviests", ja ir skaidrs, ka tas NAV iespējams!
Kaut vai tā iemesla dēļ, ka arī tad, ja JKP vadīs nākamo valdību, 2019. gada budžetā tik būtiskas izmaiņas iekļaut nav iespējams. Vēlēšanas ir oktobra sākumā, jaunā Saeima uz pirmo sēdi sanāks 6. novembrī, ir jāizveido valdība utt. Jautājums: kāpēc nevarēja formulēt, ka piedāvājums būs pamats 2020. gada budžetam?
Līdzīgi ir ar JKP tēzi, ka naudu var atrast, samazinot valsts un pašvaldību pārvaldes amatpersonu, tostarp pašvaldību deputātu, skaitu – JKP runā par 30 procentiem. Es tikai gribētu atgādināt, ka arī tas nevar notikt tikai tāpēc, ka JKP šāda doma ir radusies un, pieņemsim, viņi vada valdību.
Piemēram, pašvaldību deputātu skaita mainīšana paredz ilgu un ķēpīgu likumdošanas mainīšanu kaut vai tādēļ, ka vietvaras Latvijā bauda pamatīgu neatkarību. Neatkarīgi no tā, vai priekšlikums ir pareizs vai kļūdains, vispirms ir jāapzinās, ko vispār koalīcija (centrālā vara) var izdarīt šādos jautājumos un cik ilgā laikā.
Savukārt "Progresīvie" gājuši citu ceļu. Paziņojot, ka minimālajai pensijai jābūt 213 eiro mēnesī (pareizi!), partija aicina publiku sūtīt savus priekšlikumus par to, kur nepieciešamā nauda atrodama. Lai cik ļoti es simpatizētu idejām par cilvēku plašāku iesaisti valsts procesos – tā tas nenotiek! Skaidrs, ka priekšlikumi būs: viens rosinās samazināt algas deputātiem, cits – nepirkt "tankus", vēl cits – netērēt naudu dalībai nākamajā "Expo" utt. Turklāt starp šiem priekšlikumiem būs arī prātīgi, tomēr nevar izdevumu samazinājumu tā lipināt kopā.
Politiķiem pašiem ir jāformulē piedāvājums – konkrētajā gadījumā par izdevumu samazinājuma iespējām –, un tad vēlētāji lems, ko viņi par šo piedāvājumu domā. Tā lielā mērā ir izvairīšanās no atbildības, paziņojot, ka jūs, dārgie vēlētāji, paši ierosinājāt "griezt" to un to, mēs tikai apkopojām jūsu vēlmes, jo, redz, ieklausāmies tautas balsī. Nesaprotu, kam šāda māžošanās vispār nepieciešama.
"Progresīvie" iestājas par, teiksim tā, skandināvu sociāldemokrātiskiem priekšstatiem atbilstošu nodokļu sistēmu kā avotu lielākiem sociāli fokusētiem budžeta tēriņiem. Tas, kā šāda pozīcija ir vērtējama, jau ir cits jautājums, bet tāda tā ir, un nav jāspēlē paslēpes.
08.05.2018 07:54
Māris Zanders. Viena ķēpīga padarīšana
Autors Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
arhīvs
Mani nedaudz kaitina paziņu teiktais, sak, tuvojas vēlēšanas, nu tev tematu netrūks. Netrūks gan, tomēr problēma ir tā, ka mums ir pagaisis (varbūt nekad nav bijis?) paradums politisko piedāvājumu vērtēt objektīvi. Ja tu, cilvēciņ, kaut ko paslavē, tas ir aizdomīgi, ja kritizē, arī strauji vien tiec ielikts "rāmītī".