Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Bet vai tiešām Visuma pirmsākums bija milzu uguņošana? Vai notika kaut kas cits?

Vai lielais sprādziens tiešām bija eksplozija?
Lielais sprādziens patiesībā nebija sprādziens. Vismaz ne tādā veidā, kā mēs parasti iztēlojamies sprādzienu. Visums neeksplodēja ar uguņošanu, pavisam noteikti nebija arī dūmu "sēnes" kā atombumbas sprādzienā. Lielā sprādziena teorija ir atvasināta no Alberta Einšteina vispārējās relativitātes teorijas un idejas, ka Visums sāka izplešanos no ļoti blīvas enerģijas masas, kas sakoncentrēta vienā punktā. Tātad nebija sprādziena, bet ļoti koncentrētas enerģijas strauja izplešanās.

Kāpēc tad teoriju apzīmē ar tik maldinošu nosaukumu? Varbūt lai to izsmietu? Angļu astronoms sers Freds Hoils apzināti lietoja terminu "lielais sprādziens", lai norādītu uz tā absurdumu. Hoils uzskatīja, ka Visumam nav bijis pirmsākuma, sākums un beigas var būt tikai objektiem, kas atrodas Visumā. Šo teoriju dēvē par Visuma līdzsvara teoriju, taču tā nav guvusi lielu popularitāti, jo lielākā daļa zinātnieku akceptē lielā sprādziena teoriju.

Ja Visums neeksplodēja savā eksistencē, no kurienes tas radās? Saskaņā ar lielā sprādziena teoriju, Visums – telpa, laiks, enerģija – pirmsākumos ietilpa vienā superkarstā blīvas enerģijas punktā, ko dēvē par singularitāti. Fizikā blīvumu nosaka, masu dalot ar tilpumu. Singularitātes gadījumā, lai noteiktu tās blīvumu, masa ir jādala ar nulli. Ja jums vēl nesāp smadzenes, izlasiet šo: tā kā visa telpa un laiks eksistēja singularitātes iekšienē, pati singularitāte neeksistēja laikā un telpā.

Visums, kādu to pazīstam (vai knapi pazīstam), radies, singularitātei izplešoties un atdziestot. Tā kā singularitāte atradās ārpus laika un telpas, Visumam nav centra. Viss attālinās no visa un vienādā ātrumā. Kā radās singularitāte, un kas eksistēja pirms tās? Šajā jautājumā zinātnieki ir tikpat apmulsuši kā ikviens no mums.

Kāpēc debesis ir zilas?
Bērnībā jebkuram ir radies jautājums – kāpēc debesis ir zilas? Varbūt paši esat par to domājuši, būdami bērni, vai arī tagad bērni to vaicā jums. Izskaidrojums sākas ar galveno gaismas avotu mūsu Saules sistēmā – Sauli. Saules gaisma izskatās balta, bet patiesībā tā sastāv no visām redzamā spektra krāsām – sākot no sarkanās un beidzot ar violeto. Ceļā cauri atmosfērai Saules gaisma tiek absorbēta, atstarota un izmainīta dažādu vielu ietekmē. Debesu krāsa lielā mērā atkarīga no ienākošās gaismas viļņu garuma, taču arī gaisa molekulām (pārsvarā slāpeklis un skābeklis) un putekļu daļiņām ir liela nozīme.

Kad Saule atrodas augstu debesīs, lielākā daļa gaismas staru plūst uz Zemi vertikālā leņķī. Īsākie gaismas staru viļņi – violetie un zilie – tiek labāk atstaroti no gaisa molekulām nekā garie – sarkanie, oranžie un dzeltenie. Gaisa molekulas piepilda debesis ar zilās un violetās gaismas stariem. Vizuāli debesis izskatās zilas, nevis kā zilā un violetā kombinācija, jo mūsu acis labāk uztver zilo gaismu.

Kad Saule tuvojas horizontam, tās stari krīt uz Zemi slīpākā leņķī, līdz ar to gaismai jāveic garāks ceļš cauri atmosfērai, kamēr tā sasniedz Zemes virsmu. Tas nozīmē, ka gaismas ceļā ir lielāks daudzums slāpekļa un skābekļa molekulu un citas daļiņas, kas ietekmē gaismas starus. Šajā procesā violetās un zilās gaismas ietekme samazinās. Tas, kas paliek, ir garo viļņu gaismas stari, kas laužas cauri gaisam, putekļiem un ūdens daļiņām, kas veido mākoņus. Rezultātā rodas gaismas spēles, ko mums patīk izbaudīt saulrieta un saullēkta laikā.