Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Nepārstāvētās arī ķērušās pie lietas, turklāt var pamanīt, ka iecienīta tēma būs valsts pārvaldes būtiska samazināšana un reformēšana.

Ņemot vērā to, ka tā dēvētās birokrātijas (te gan jābilst, ka daļai sabiedrības jūk kopā ierēdņi, valsts pārvalde un tā sauktās budžeta iestādes kā tādas) lamāšana ir diezgan iecienīta nodarbošanās, politiķu loģiku var saprast. Savukārt gan viņu konkurenti, gan par ekspertiem nosaukti indivīdi vairumā gadījumu šādus plānus sauc par nerealizējamiem.

Negribu būt tik neiecietīgs, tādēļ tālākais vairāk ir ieteikumi, tēma pārdomām tiem, kuri vispār šādus plānus uzskata par nepieciešamiem.

Pirmais. Nav jau problēma samazināt ministriju skaitu no trīspadsmit uz astoņām vai septiņām – tās ir mūsu kā patstāvīgas valsts tiesības. Jāraugās tikai, lai rezultātā neciestu Latvijas interešu pārstāvniecība Eiropas Savienībā. Mēs varētu nestrīdēties par to, vai šī pārstāvniecība tiek īstenota apmierinoši vai ne visai, – runa ir par to, ka jau šobrīd ministri bieži dodas uz "Briseli", un, ja ministriju skaits samazinātos, sēžu zāle valdības ēkā izskatītos vēl tukšāka, kas savukārt nozīmētu vēl švakāku lēmumu pieņemšanas tempu.

Kad par šo problēmu ieminējos vienam no priekšlikuma autoriem, saņēmu atbildi, ka pārstāvniecību Eiropas Savienībā var nodrošināt ministriju augstākā ierēdniecība. Var, bet ne vienmēr. Mums šī kārtība var patikt, var nepatikt, bet par daudziem jautājumiem sanāksmēs spriež tieši dalībvalstu konkrētās nozares ministri.

Otrais. Var, protams, samazināt valsts pārvaldē nodarbināto skaitu par, teiksim, piedāvātājiem trīsdesmit procentiem. Vai divdesmit. Tikai šādi lēmumi jāgatavo, vienlaikus saprotot, ka nodarbināto darba tiesības paredz arī zināmas juridiskas un, galvenais, finansiālas saistības valstij – prāvu samazinājumu gadījumā arī prāvus izdevumus. To visu var darīt, pieņemot, ka vēlāk radušies ietaupījumi kompensēs šādus izdevumus, tomēr tas prasa jēdzīgu plānošanu.

Trešais. Valsts pārvaldē nodarbināto skaita samazināšana neko daudz nemainīs, ja paralēli nenotiks dažādo regulējumu vētīšana. Ja regulējumu apjoms paliks nemainīgs, bet īstenotāju (uzraudzītāju) skaits jūtami samazināsies, daudz piesauktais "bardaks" tikai pieņemsies miesās un spēkā.

Ceturtais – cieši saistīts ar trešo. Nav lielas jēgas samazināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu, ja daļa aizgājušo vai atlaisto līganā solī kļūst par dažādiem konsultantiem un projektu "pieteicējiem", tikai nu jau kā privātā sektora pārstāvji. Un bez liekas kautrības izmanto savus kontaktus un zināšanas par pašu radīto sistēmu. Jēga ir tad, ja valsts klātbūtne un iejaukšanās iespējas samazinās, padarot dzīvi krietni grūtāku dažādu nokrāsu un apetītes līmeņa starpniekiem, vienalga – valsts iestādē vai privātajā sektorā strādājošiem.