Nākamais piesaukšanas vērtais datums ir 16. marts. Personiski esmu pazīstams ar vīru, uz kuru šī diena varētu attiekties vistiešāk, un tas ir mans tēvabrālis. Tikko sasniedzis pilngadību, viņš pēc vācu varas rīkojuma tika nosūtīts sargāt dzelzceļa tiltu. Drīz vien viņu rekrutēja vienā no Latviešu leģiona divīzijām, jo Lielvācijas armijai pēc Staļingradas kaujām sāka pietrūkt tā sauktās lielgabalu gaļas. Karš viņam beidzās angļu gūstā.
Kad 80. gadu beigās onkulis no Kanādas atbrauca apkopt vecāku kapus, parunājām arī par kara laikiem. Jau tolaik viņš, jauns un visai pieticīgi izglītots, nekādas ilūzijas par brīvu Latviju nebija lolojis, bet to gan sapratis, ka atteikšanās no vācu uniformas ģimenei maksātu braucienu uz Salaspili vai spaidu darbiem Vācijā. Visvairāk viņš priecājās, ka kara šausmām ticis cauri ar veselu ādu un karagūstekņu nometnē Beļģijā nav nomiris badā. Par varoni viņš sevi nesauca.
Un tad jau klāt būs arī 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Pretēji 8. un 16. martam, par šo dienu neviens normāls cilvēks nedebatē. Tomēr par to gan ir vērts nopietni padomāt, kā tūkstošiem cilvēku – un runa nav tikai par sievietēm, maziem bērniem vai nevarīgiem sirmgalvjiem – vienā naktī var sadzīt lopu vagonos un aizvest svešumā. Taču tās ir lietas, kas notiek tad, ja nav savas valsts. Un šādās reizēs vērts pieminēt salauztos mūžus.
Taču, izmantojot gadījumu, pie reizes vajadzētu iedziļināties, ko, piemēram, nozīmē dažu partiju līderu izteikumi, kad viņi saka: mūsu patiesā ideoloģija ir pragmatisms! Latviešu valodā te labi iederētos vārds "izdevīgums", un, ej nu sazini, kas kuram un kad ir izdevīgi. To derētu atcerēties priekšvēlēšanu laikā, kas nu jau ar joni tuvojas.
Godīgi sakot, tāpat izbrīna ļaudis, kuri televīzijā pļāpā par "spēkiem, kas stāv aiz visādiem maidaniem" vai ka "Amerika pamāca mums darīt to, ko savās mājās nekad nedarītu", un kur nu vēl regulārie "atklājumi", ka Latviju (tāpat kā pirms četriem gadiem Ukrainai piederošo Krimu) neviens nekad nav okupējis, tāpēc NATO karavīriem te nav ko darīt.
Patiesi, valsts nav uzņēmums, kuru peļņas vai citādos nolūkos var pārdot tam, kurš vairāk maksā, bet gan ideja, kas rūpīgi jāsargā, nešķiežot spēkus visādām muļķībām. To saku tāpēc, ka naktī no 24. uz 25. martu kopā ar pārējo Eiropu pagriezīsim pulksteņrādītājus vienu stundu uz priekšu un līdz oktobra beigām dzīvosim vasaras laikā.
Protams, ka pāreja no ziemas uz vasaras laiku nenozīmē tikai pulksteņa rādītāju pagriešanu stundu uz priekšu vai atpakaļ, bet arī nenozīmīgas izmaiņas dzīves ritmā. Lai gan mums, nosacītiem ziemeļniekiem, ir vienalga, vai vasarā gaišs kļūst četros vai piecos no rīta, tomēr es priecājos par to gaišo stundu, kas vakarā nāk klāt. Un, jo vairāk gaismas, jo labāk.
pixabay.com
Marts ir piesātināts ar visādiem strīdīgiem un mazāk strīdīgiem datumiem. Vispirms 8. marts. Vieni domā, ka šajā dienā vajag apsveikt VISAS sievietes, bet citi uzskata, ka apsveikt visus nozīmē neapsveikt nevienu, un vēl kaut ko piebilst par padomju pagātnes paliekām. Katram sava taisnība.