Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tūlīt pēc tam aktīvais NA pārstāvis Jānis Iesalnieks sociālajos tīklos izplatīja dažādi balsojušo sarakstu ar uzvārdiem, paužot nožēlu, ka "leģionāri tomēr nepiedzīvos taisnības augšāmcelšanos". Patiešām žēl.

Tomēr, iedziļinoties Iesalnieka kunga publiskotajā balsotāju un nebalsotāju sarakstā, kā arī pāris dienu apdomājot, radās ķecerīgs viedoklis, proti, vai paši iesniedzēji tiešām darījuši visu, lai "taisnības augšāmcelšanās" notiktu. Vēl vairāk – vai te nav piezagusies kārdinošā iespēja palikt cietēju un vienīgo patiesības lāpnešu statusā, izmantojot saasināto 16. marta interpretāciju karuseli?

Tātad – par šo likumprojektu balsoja visi NA frakcijas deputāti un vēl daži. Ja Artusa Kaimiņa brīvdomīgais stils neizbrīna, tad amizanta šķiet, piemēram, Ingunas Sudrabas pēkšņā atrašanās atbalstītājos. Tomēr ne par to ir stāsts.

Stāsts ir par koalīcijas balsojuma sadalīšanos. Kā rāda protokols, VISI pārējie koalīcijas deputāti vai nu atturējušies, bijuši pret vai nav balsojuši. Skaidrs, ka jautājums par 16. martu ir delikāts un prasa to, ko klišejās saucam par politisko gribu, arī pārliecināšanas, skaidrošanas, ja gribam – aizkulišu jeb lobija, darbu. Nav divu domu, ka ierosinātājiem, no kuriem daudzi politikā ir ne pirmo dienu, tas vēl labāk saprotams nekā komentāra autoram.

Apvaicājos dažiem "Vienotības" un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputātiem par šo gadījumu. Atbilžu kopsaucējs – vismaz viņi konkrēti neatceras kādu runāšanu vai pārliecināšanu no NA kolēģu puses šā priekšlikuma atbalstīšanai. Datums esot dažādi vērtējams, taču frakcijās neesot bijis kopēja uzstādījuma – neatbalstīt. Deputāts Kārlis Seržants (ZZS) norādīja, ka daži viņu frakcijas pārstāvji pat varētu sliekties par atbalstu, bet radies iespaids, ka paši ierosinātāji nemaz tik ļoti nealkst pozitīva iznākuma.

Protams, tā ir viena deputāta interpretācija. Tomēr, vismaz publiski paustu, pretargumentu arī īsti nav. Rodas iespaids, ka neviens nav īpaši pūlējies kādu pārliecināt vai izzināt viedokļus. To, ka šādās lietās var arī citādāk, liecina priekšlikums noteikt par svētku dienu 11. novembri. Likumprojektu iesniedza gan NA, gan "Vienotības" deputāti, un arī tālāk par nodošanu komisijām nobalsoja 77 deputāti. Solīdi.

Jā, šos datumus nevar vienādot politiskā jutīguma ziņā, taču arī 16. marta atzīmēšanā un vēl dzīvo leģionāru cienīgu vecumdienu nodrošināšanā ir meklējamas citas kombinācijas, kas vismaz dotu lielāku tālākas virzības varbūtību. Tās atrast un iemiesot likumos atkal ir politiskās gribas jautājums. Citādi – pat bez īpašas sagatavošanas un noskaņojuma zondēšanas, primitīvi bīdot priekšlikumu, kura neveiksme ir skaidri paredzama, – tas drīzāk būtu nosaucams nevis par politiskās gribas, bet, piedodiet, politiskās grabēšanas demonstrējumu.

Ciniskāk sakot – vismaz nevajadzēja tik acīm redzami. Stingrie NA atbalstītāji nemainītu savu nostāju arī tad, ja šāda balsojuma nebūtu. Savukārt svārstīgie pēc šāda iznākuma kļūs vēl svārstīgāki.