Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ja aplūkojam "pret" pusi, Latvijai nevajadzētu sevi maldināt ar tēzi, ka vajag tik' stāstīt "pasaulei", kas īstenībā ir "16. marts", un visi sapratīs. Skaidrot, protams, vajag, tomēr citu tautu pieredze liecina, ka kādas nācijas iekšējo stāstu citām nācijām ir grūti saprast. Poļi nesaprot Ukrainas nacionālistu rīcību Volīnijā 1943. gadā, ukraiņiem ir lielas pretenzijas pret poļu vēsturisko stāstu; par Balkānu reģionu labāk nesākt runāt vispār.

Un, domāju, latviešiem grūti saprast, teiksim, ungāru stāstu par teritorijām, kas zaudētas pēc Pirmā pasaules kara, sak, ko var ņemties par tik vecām lietām?! Ir tādi stāsti, ar kuriem nācijas paliek vienas.

Savukārt, ja apskatām "par" pusi, man subjektīvi bieži pietrūkst plašāka konteksta. Pietrūkst mēģinājuma iedomāties, kā vispār jutās cilvēks Latvijā Otrā pasaules kara gados. Ir par maz, manuprāt, leģionāru apzīmēt par "varoni" vai "vēsturisko apstākļu upuri". Kādi bija varianti vīrietim, kurš bija piedzīvojis pirmo padomju okupācijas periodu, tostarp 14. jūniju? Ko viņš vispār zināja par notiekošo ārpus Latvijas? Kāpēc vieni izvēlējās cīnīties frontē vai vismaz neizvairīties no šāda pavērsiena savā dzīvē, savukārt citi mēģināja atrast atšķirīgu ceļu?

Piemēram, salīdzinoši labi informētais brīvvalsts laika diplomāts Ludvigs Sēja savās piezīmēs 1942. gada 25. aprīlī raksta: "No vairākām pusēm dzirdu, ka Vācijas stāvoklis strauji pasliktinoties." Labi. Dažas rindas tālāk: "SS enerģiski gatavojoties pilsoņu karam, to uzskatot par neizbēgamu pēc frontes kareivju atgriešanās Vācijā." Bez komentāriem.

Tas pats 1943. un 1944. gadā. Ja paskatāmies šo gadu atveidojumu pēdējā laika daiļliteratūrā, piemēram, Jura Zvirgzdiņa ("Dancis uz virves") un Māra Bērziņa ("Svina garša") romānu varoņi dzīvo it kā dažādās pasaulēs.

Nav runa par to, ka kāds no redzējumiem būtu pareizāks par otru vai ka kāda reālā notikumu laikabiedra izpratne par notiekošo būtu skaidrāka par citu. Runa ir par to, ka, lai kaut ko puslīdz jēdzīgi godinātu vai pieminētu (vai, ja vēlaties, pažēlotu), ir jāmēģina saprast laikmeta situāciju – Rīgā, ārpus Rīgas; ko rakstīja avīzes un ko vēstīja "bezdrāts telegrāfs". Mūsu vēsturnieki ir gana darījuši faktoloģijas noskaidrošanai (lai atceramies kaut vai "Rīgas Apriņķa Avīzes" savulaik intervēto vēsturnieku Uldi Neiburgu), bet skaidrs arī, ka diez vai daudzi Latvijā vācu okupācijas gados objektīvi varēja zināt to, kas izpētīts šodien.

Citiem vārdiem sakot, simboliskajam 16. martam ir divas plaknes. Vienā – atceres pasākumi, kuros vieni piedalās, citi ne, vēl citi vērtē tos skeptiski. Lai tā būtu, tā var turpināties arī tālāk. Otrā – censties saprast šo vēstures posmu kopumā, ne tikai militārās vēstures aspektā un mūsu, šodienas cilvēku, interpretācijā par tā laika cilvēku rīcību.

Skaidrs, ka godināti, pieminēti tiek konkrēti cilvēki; jautājums ir par viņu motīvu, viņu rīcību veidojošo apstākļu izpratnes līmeni.