Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Skaidrs, ka šādi teksti ir gards kumoss opozīcijai, jo īpaši vēlēšanu gadā. Kritiskas piezīmes par ziņojumu dzirdēsim vēl daudz.

Nejūtu nepieciešamību kliegt, ka patiesībā viss šajā valstī ir slikti, tādēļ tālākais ir vairāk pamudinājums politiķiem, t.sk. pozīcijas, uzmanīgāk pārlasīt dažas tēzes ziņojumā.

Piemēram, ziņojumā vairākkārt un dažādās formās atkārtots: bezdarba līmenis Latvijā ir tā krities, ka darba devēji esot spiesti piedāvāt augstākas algas, un nu uzmanīgi jāseko, vai tas nesamazināšot uzņēmēju konkurētspēju. Te neizteikšos par to, vai nav mazliet apkaunojoši, ja mūsu konkurētspējas teju vai stūrakmens ir zemas algas, tomēr doma skaidra: "iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes un nodarbinātības līmenis pašlaik ir sasnieguši līdz šim vēsturiski augstākās atzīmes" (3. lpp.).

Ziņojums arī vēsta, ka bezdarba līmenis ir "sarucis līdz 8,5%" (15. lpp.). "Sarucis" ir, bet 8,5% vienalga ir sasodīti daudz (pat pieņemot, ka ir ļaudis, kuri strādā nelegāli vai nereģistrējas par darba meklētājiem). Bezdarba līmenis 7–8 procentu apmērā kaut kā nesapasē ar vēsti par ekonomikas straujo attīstību un darbaroku trūkumu. Piemēram, jaunākie dati ("The Economist", 2018. gada 10. februāris) liecina: bezdarba līmenis ASV ir 4,1%, Lielbritānijā – 4,3%, Vācijā – 3,6%, Zviedrijā – 6% utt. Protams, varam atrast arī sliktākus gadījumus (Spānijā – 16,4%, Itālijā – 10,8% utt.), bet deklarējam taču, ka ekonomika pēc krīzes pilnvērtīgi atkopusies.

Kas īsti notiek? Nevar apgalvot, ka valdība speciāli mānās – bezdarba līmenis tiešām ir samazinājies –, tomēr šie "mūsu" astoņi procenti liecina par kādu citu sliktu iespēju. Lieta tā, ka vairākums ekonomistu uzskata: pastāv noteikts dabisks, ja tā var teikt, bezdarba līmenis. Parasti to min piecu procentu robežās, un, ja līmenis ir zemāks, tad tiešām var runāt par darbaspēka tirgus "pārkaršanu". Šie simboliskie pieci procenti tiek saprasti kā cilvēki, kuri vienkārši negrib darbu meklēt, necer to vairs atrast, jo viņu prasmes nav pieprasītas, utt.

Ja mēs Latvijā runājam par nodarbinātības kāpumu un vienlaikus bezdarba līmenis ir apmēram 8%, tas netieši liecina, ka ir darbspējīgo iedzīvotāju vecuma grupa, kas kaut kādu iemeslu dēļ joprojām nepiedalās darba tirgū arī situācijā, kad lietas it kā virzās uz labo pusi. Formulēšu citādi: nebūtu problēma, ja šādas grupas apmēri nepārsniegtu dažus procentus, savukārt astoņi ir jau diezgan daudz.

Ļoti uzmanīgi būtu jāpaskatās uz piesaukto nodarbinātības kāpumu, proti, kāda ir darba tirgus struktūra. Japānā bezdarba līmenis vispār tradicionāli ir ļoti zems – apmēram 2,8%. Bet! Nodarbināto struktūrā ir nesamērīgi daudz cilvēku, kuri nodarbināti uz īstermiņa, pagaidu kontraktiem, attiecīgi saņemot nelielu atalgojumu. Vienkāršojot – gandrīz visi strādā, tikai diemžēl lielai daļai ienākumi (iepretī dzīves dārdzībai) ir mazi (Japānas gadījumā tas, protams, ir relatīvi, ja salīdzina ar Latviju).

Citiem vārdiem sakot, var gadīties (un tas nu politiskajai elitei būtu jāpēta), ka arī Latvijā fakts, ka cilvēks ir nodarbināts, nenozīmē, ka viņš jūtas stabili.